Reiz es dzirdēju kuriozu stāstu par bankas kasieri, kura darbs bija skaitīt zelta monētas. Viņš katru darba dienu sāka vienādi: uzmanīgi izklāja uz galda tīru lupatiņu, izbēra uz tās monētas un ķērās pie darba.

Bankas vadība bija sajūsmā – tik rūpīgs un kārtīgs cilvēks, pat lupatiņu maina regulāri.

 

Bet neviens no priekšniecības neaizdomājās par to, kas ar šīm lupatiņām notika vēlāk. Kasieris tās neizmeta, bet gan aiznesa mājās un sadedzināja. Un katru reizi pelnos palika sīciņš zelta graudiņš, jo dārgmetāla putekļi bija nosēdušies uz auduma.

 

Klīda runas, ka pēc vairākiem šāda darba gadiem kasieris esot kļuvis diezgan bagāts. Tomēr, ja atmiņa mani neviļ, stāsts beidzās ar ietupināšanu aiz restēm. Nav gan zināms, par ko tieši. Varbūt par pārmērīgu akurātumu?

Bet tajā stāstā vismaz bija audums – domājams, speciāli izvēlēts stingrāks, lai zelta putekļi labāk nosēstos, monētām berzējoties citai pret citu. Bet kā ar rokām? Galu galā visi zina: bankām piederošos zelta stieņus aizskart ar rokām ir kategoriski aizliegts, jo tas var atstāt pēdas, skrambas un samazināt to vērtību.

Kā izrādās, arī cilvēka plaukstas var spēlēt “zelta vācēja” lomu. Katrs pieskāriens, lai arī niecīgi, bet samazina dārgmetāla svaru.

Par cik konkrēti svars sarūk? Aplūkosim piemēru ar diviem lielākajiem zelta stieņiem pasaulē.

 

Smagākais sver 250 kilogramus un glabājas zelta ieguves muzejā, kas atrodas vecas raktuves vietā Japānas pilsētā Toi. Stienis tika izliets 2005. gadā no 999 karātu zelta, un tā svars ir oficiāli apstiprināts Ginesa rekordu grāmatā.

Stienis ir novietots zem caurspīdīga akrila vāka, bet tajā ir caurumi – ikviens, kas vēlas, var pieskarties šim dārgumam. Muzeju katru gadu apmeklē aptuveni 150 tūkstoši cilvēku.

Zelta lietņa gabarīti nav nemaz tik lieli: pamatnes izmēri ir 455 x 225 mm, augšdaļas izmēri – 393 x 160 mm, bet augstuma izmēri – 170 mm. Tas viegli ietilpst ceļojumu koferī, kurā varbūt pietiktu vietas pat diviem šādiem lietņiem.

Tiesa, aiznest to būtu nedaudz grūtāk. Reizi piecos gados akrila vāks tiek pilnībā noņemts, un tad cilvēku skaits, kas vēlas apskaut zelta gabalu vairāk nekā astoņu miljonu eiro vērtībā, vairākkārt palielinās.

Otrs lielākais zelta stienis atrodas muzejā Ruifangas raktuvēs, netālu no Taivānas galvaspilsētas Taipejas. Lietnis sver 220,3 kg. Arī šā zelta gabala vākā ir speciāli caurumi tiem, kas vēlas aptaustīt dārgmetālu.

Šeit ir daudz vairāk tūristu nekā Japānas Toi, un stienis tiek aiztikts biežāk. Trīs gadu laikā, pēc muzeja darbinieku aplēsēm, zelta lietnim ir pieskārušies 1,5 miljoni cilvēku, bet tā svars ir samazinājies par 150 gramiem.

Ja aprēķinām vidējo vērtību: 500 tūkstoši pieskārienu gadā ir mīnus 50 grami. Izrādās, ka katrs pieskāriens “izdzēš” 0,0001 gramu: 50 g ÷ 500 000 = 0,0001 g.

No pirmā acu uzmetiena tas šķiet nieks. It īpaši, ja runa ir par simtiem kilogramu smagu stieni. Bet, ja tā turpināsies, simts gadu laikā tas zaudēs 5 kg, tūkstoš gadu laikā – 50 kg. bet 4400 gadu laikā –  pilnībā izzudīs.

Tagad iedomājieties: jums ir mazs zelta stienītis, kas sver tikai 1 gramu. Jūs to katru dienu izņemat no futrāļa un ar mīlestību noglāstat. Bet pēc 27 gadiem no šā stieņa vairs nebūs ne miņas, tā lūk!

Vai tad būtu jāuztraucas par simtdaļu miligrama? Galu galā tas viss attiecas uz tīru zeltu.  Zelta juvelierizstrājumi ir daudz stiprāki un izturīgāki pret nodilumu, jo tos izgatavo no sakausējumiem, kuros līdztekus zeltam ir arī citi metāli.

Bet tomēr: zelts, tāpat kā laiks, nepiedod pieskārienus…

 

Dārgie lasītāji, ja jums šis raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties ar draugiem sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par jūsu komentāriem!