Deniss ir pārliecināts: ja tu veido attiecības ar cilvēku, kuram ir bērni, tu veido attiecības ar visu viņa ģimeni vai arī neveido tās vispār
Kas padara vīrieti par īstu tēvu? Radniecība? Bezmiega naktis ar mazuli? Vai, iespējams, kas vairāk – spēja būt drošs atbalsts, turēt dotos solījumus, sargāt uzticību un rādīt pareizu piemēru? Denisa stāsts ir apzinātas izvēles stāsts. Par drosmi uzņemties atbildību par četriem brīnumiem, kuri nebija viņa radinieki pēc dabas, bet kļuva par savējiem. Un par apņēmību dāvināt viņiem vēl vienu brāli vai māsu.
Tas ir stāsts par mīlestību, apzinātību, sarežģītām sarunām, kopīgiem remontiem pēc zīmēšanas uz sienām un nepārtrauktu darbu ar sevi – kā tēvu, kā vīru, kā cilvēku.
Tas neietilpa galvā
Deniss iepazinās ar Aleksandru pirms septiņiem gadiem. Par to, ka viņai ir bērni (veseli četri), viņš uzzināja ne uzreiz un, pēc viņa teiktā, sajuta nevis izbrīnu, bet… vieglu nesaprašanu.
“Es sākumā domāju, ka viņa joko. Saku: ‘Tev taču nav viens?’ – ‘Nē.’ – ‘Nu labi, divi?’ – ‘Nē.’ Un tā mēs nonācām līdz: ‘Man ir četri.’ Tas vienkārši neiekļāvās galvā. Manā priekšstatā četru bērnu mamma – tā ir kāda tante halātā no skolas ēdnīcas, nogurusi. Bet te – skaista sieviete. Es tiešām nodomāju, ka mani izjoko,” – atceras Deniss.
Taču, tā vietā, lai nobītos vai atkāptos, Deniss pārsteidzoši viegli un dabiski pieņēma situāciju. Iemīlējies sievietē, viņš uzreiz atvēra jūtas arī viņas ģimenei. Sākumā iepazinās ar jaunākajām meitām: Alisei toreiz bija 7 gadi, Evai – tikai 2. “Pirmajā tikšanās reizē ar meitenēm mēs aizbraucām ar velosipēdiem uz jūru, un es uzreiz iesaistījos tā, it kā tās būtu manas meitas. Man nebija nekādu ‘vispirms pārbaudīšu’ vai ‘paskatīsimies’. No pirmās dienas es jutos kā tēvs,” – stāsta Deniss.
Ar vecākajiem – pusaudžiem, Deniss iepazinās vēlāk. Sākumā viņi pret viņu izturējās piesardzīgi. Vīrietis izvēlējās maigas klātbūtnes taktiku – vienkārši būt blakus un būt pašam.
“Es uzskatu, ka, ja tu veido attiecības ar cilvēku, kurš nav viens, tu veido attiecības ar visu ģimeni vai arī neveido tās vispār. Nevar paņemt cilvēku ‘pa daļām’. Man nebija baiļu, bija sajūta – ‘tas ir mans’. Es to izvēlējos, un es to mīlu,” – viņš uzsver. Ar laiku, bez spiediena un forsēšanas, attiecības ar pusaudžiem kļuva ciešākas.
Gadu pēc iepazīšanās pāris apprecējās. Kopš tā laika viņi dzīvo kopā, un Deniss ir oficiāli ierakstīts daudzbērnu ģimenes apliecībā. “Šī ģimenes apliecībā norāda to, ar kuru faktiski dzīvo. Un tā nav formalitāte: es esmu iesaistīts nodrošināšanā, audzināšanā, sadzīvē katru dienu. Es neesmu vienkārši ‘dzīvoju kopā ar sievieti, kurai ir pievienotā vērtība’. Es esmu tēvs,” – saka Deniss.
Kopīgais dēls
Daniels – jaunākais no pieciem un pirmais Denisa un Aleksandras kopīgais brīnums, viņam tagad ir 3 gadi. Viņš kļuva par loģisku viņu attiecību turpinājumu. Daniels piedzima jau izveidotā, emocionāli bagātā un pieredzē stiprā sistēmā. Viņam ir divi vecāki brāļi un divas māsas, kas var būt gan aukle, gan draugs, gan paraugs. Viņam ir vecāki, kuri izgājuši cauri ugunij, ūdenim. Viņš aug mājās, kur audzināšana nav stingri noteikumi, bet gan dialoga, atbalsta un kopīgas izaugsmes kultūra.
Kāpēc Latvijā mūsdienās tik daudz ir vientuļu 40 gadus vecu sieviešu
“Vecākie pret viņu izturas dažādi. Kāds spēlējas, kāds audzina. Viņam noteikti ir visa palete – gan aizsardzība, gan uzmanība, gan viegla greizsirdība. Un vēl – daudz dažādu modeļu, kā var dzīvot,” – stāsta vīrietis.
Ar Danielu Deniss ir īpaši maigs, taču arī šeit viņam ir robežas un principi. Viņš skaidri saprot, ka pat vismazākais jau ir personība. Lai gan ar ļoti vienkāršām vajadzībām, bet ar lielu potenciālu: “Protams, es daudz ko jaunākajam piedodu. Viņš var kaut ko uz sienas uzzīmēt – un es pasmaidīšu. Bet, ja vecākā viņu tajā atbalstījusi, tad jau prasu no viņas. Jo pieaugušais – tas ir atbildīgs.”
Daniels kļuva ne tikai par mazuli mājā, bet par jaunas nodaļas simbolu, pierādījumu tam, ka mīlestība šajā ģimenē ir radoša, ka pat sarežģītā sistēmā “mamma ar četriem brīnumiem un jauns partneris” var izveidot stipru, dzīvu un patiesu “mēs”. “Mēs viņu speciāli neplānojām. Bet viņš it kā pats izvēlējās nākt šajā pasaulē tieši pie mums. Tas ir vēl viens brīnums, par kuru es esmu bezgala pateicīgs,” – dalās Deniss.
Galvenais – airēt vienā laivā kopā
Ģimene – tas nav atsevišķu cilvēku kopums, ne hostelis ar grafiku. Pēc Denisa domām, ģimene – tā ir laiva, kurā visi airē vienā virzienā. Un, ja kāds pārstāj airēt, pagriežas malā vai, tieši pretēji, mēģina mainīt kursu, visa konstrukcija sāk šķiebties. “Kad mājās ir tik daudz viņu, nav iespējams visu kontrolēt. Kāds smejas, kāds klusē. Bet es uzskatu, ka, ja situāciju neatrisināt, tā nekur nepazudīs,” – spriež tēvs.
Ģimenes mājās nav aizliegts izrādīt emocijas, bet nedrīkst klusēt un mēnešiem glabāt aizvainojumu. Ja noticis konflikts, Deniss pulcina visus iesaistītos un rīko ģimenes padomi. Lai tas aizņem stundu, divas vai pusi dienas – bet katrs aiziet ar sajūtu, ka ir uzklausīts, ka ir secinājums, ka ir piedošana.
Šis princips darbojas arī priekā. Uzvaras, svētki, sasniegumi – viss ir kopīgs. Kāds ieguvis diplomu – priecājas visi. Kāds iemācījies braukt ar velosipēdu – apspriež visa ģimene. Kad kāds izceļas, tas ir gan par “personīgo panākumu”, gan par kopīgu virzību uz priekšu.
Lasi vēl: CSDD sper soli nākotnē – kas mainīsies klientu apkalpošanā
Liela ģimene sadzīvē
No malas var šķist, ka ģimene ar daudziem ir nepārtraukts haoss: troksnis, uzkopšana, rotaļlietas uz grīdas, skaļas vakariņas. Un tas… daļēji ir taisnība. “Kad tev ir pieci – gribi vai negribi, visiem nepasegsi. Viņus vienkārši fiziski nevar visus iesēdināt vienā istabā. Mums ir citādi: ne pēc plāna, bet pēc gara. Mazāk kontroles – vairāk dzīves,” – saka vīrietis. Šajā haosā Denisam un Aleksandrai ir savs iekšējais kārtības modelis – dzīvs, elastīgs, cilvēcīgs:
“Mēs nemēģinām izveidot stingru dienas režīmu. Tas nav par ‘8 no rīta celšanās, 9 brokastis, 10 mācības’. Mums viss ir daudz plūstošāk. Tas nenozīmē pilnīgu haosu. Katrs saprot, kas drīkstams, kas ne, kur ir brīvība un kur – robeža.” Šajā ģimenē ar cieņu izturas pret katra personīgo telpu un vecumu. Vecākie jau dzīvo savu dzīvi, jaunākie – spēlējas un pēta pasauli, bet Daniels – posmā “visu pataustīt, visur ielīst”. Bet pat šajā enerģijas pārpilnībā ir savi principi.
“Es no sievas esmu iemācījies mieru. Viņa ir mamma ar lielu pieredzi, viņu neuztrauc katrs šķaudiens. Nav tās pārliekās uzraudzības, kā vecākiem ar vienu. Mēs dodam brīvību, bet turam arī rāmjus,” – spriež Deniss. Ģimenes vakari notiek, bet ne pēc grafika. Reizēm ģimene spēlē galda spēles, citreiz vienkārši sarunājas vakariņās. Tas nav šovs, ne Instagram bilde, bet īsta dzīve.
Sadzīves pienākumi tiek sadalīti nevis pēc striktiem noteikumiem, bet pēc līdzsvara. Sieva biežāk atbild par mazajiem, bet, ja vajag, vīrs uzņemas visu. Vairākas reizes Aleksandra devās atpūsties ar māsu, un viņš palika viens ar viņiem.
Par vērtībām
Denisam audzināšana nav noteikumu kopums vai no grāmatām paņemta metode. Tas ir ceļš, kurā svarīgāks par vārdiem ir personīgais piemērs. Jo viņi dara nevis to, ko viņiem saka, bet to, ko viņi redz. “Man ir svarīgi, lai viņu būtu ne tikai gudri vai veiksmīgi. Es vēlos, lai viņi būtu godīgi, dāsni, atvērti un laipni. Lai viņi spētu sajust – gan sevi, gan citus,” – dalās Deniss.
Viņa galvenais uzdevums – iemācīt būt patiesiem. Ne tēlot, ne izlikties, bet būt. Spēt atzīt kļūdas, prasīt piedošanu, aizstāvēt vājākos. “Es ļoti vēlos, lai viņi neietu līdzi vispārējiem ‘trendīgajiem’ virzieniem. Man ir svarīgi, lai viņi sajustu savu vērtību,” – uzskata vīrietis. Tēva lomā Deniss balstās uz savu vecāku un pat vecvecāku pieredzi. Viņš tic pēctecībai un tam, ka gudrība var tikt nodota no paaudzes paaudzē – ne tikai ar padomiem, bet arī ar klātbūtni.
Viņš sevi uzskata ne par ideālu, bet par īstu, mierīgu un iesaistītu tēvu. Viņam svarīgāka ir nevis bezierunu paklausība, bet gan viņu iekšējais spēks un cilvēcība. “Lai viņi kļūdās, lai iztur. Galvenais, lai nezaudē sevi, lai prot būt godīgi pret sevi un nebaidās būt laipni. Tā ir patiesā spēks,” – uzsver Deniss.
