Tas, protams, nemaz nav viegli, kad tev jau ir četrdesmit viens gads, tu esi pieradusi dzīvot patstāvīgu dzīvi, tev ir ģimene, bizness, bet tu atbrauc pie mammas uz vasarnīcu un sajūties kā bērns
Mammai te ir sava pasaule, un šeit nākas dzīvot pēc viņas noteikumiem. Piemēram, te trauki jāmazgā uzreiz pēc tam, kad esi paēdis, nevis jāatstāj uz vēlāk, kā es mēdzu darīt mājās, ja pēc ēšanas man ļoti gribas vispirms atpūsties.
Kopumā es pret kārtību attiecos daudz vienkāršāk nekā mamma. Un manā ģimenē – ne vīrs, ne bērni par to īpaši nesatraucas. Mums bieži ir “radošs nekārtīgums”, un neviens nevienam nepārmet par nesavlaicīgu uzkopšanu. Bet mammai kārtība vienmēr ir bijusi. Un mūs ar brāli arī visu dzīvi pie tās pieradināja. Tikai mēs īpaši nepieradām. Brālis arī var atstāt krūzi izlietnē un nesaklāt gultu.
Mājiņa, kur mēs ar meitu dzīvojam
Atceros, pirms mēneša biju atbraukusi pie brāļa uz pāris dienām. Un vakarā nenomazgāju krūzes. Viņš no rīta piecēlās un neko neteica, lai gan es domāju, ka viņš dusmosies. Bet pēc tam vispār tās nomazgāja manā vietā. Pēc tam es nomazgāju viņa krūzes. Galu galā mēs par to parunājām un sapratām, ka mums tas nav kā trigeris. Kurš nomazgāja, tas nomazgāja. Un ja tās stāv un visiem ir slinkums – nekas, nozīmē, ka vēl kādu brīdi pastāvēs, nomazgāsim vēlāk.
Ar mammu tā neizdosies. Tāpēc te es it kā atpūšos, bet it kā arī esmu pastāvīgā spriedzē. Jo nākas pielāgoties un dzīvot ne pēc saviem noteikumiem. Toties, kad mamma uz četrām dienām aizbrauca ciemos pie radiem, es pēkšņi sajutu tādu brīvību. Mēs ar bērniem pat neēdām jau gatavo zupu, bet aizgājām uz “burgeriem”, kā tādi pusaudži, kas beidzot palikuši mājās bez vecākiem. Ļoti gribējās izdarīt kaut ko ārpus noteikumiem.
Un pavisam nesen mēs ar mammu sagājām ragos par to, ka es vakariņās nedevusi gurķus. Bija briesmīgs karstums, es pat mazliet apdegu saulē un vakarā pēc tam izjutu ko nozīmē “par ilgi saulē”. Vakariņās pagatavoju boloņas pastu, mēs ar bērniem ātri paēdām, bet nomazgāt un sagriezt vakariņām dārzeņus es biju par slinku.
Vienkārši biju jau nogurusi. Mammas tajā brīdī mājās nebija, un es nolēmu, ka nekas traks nebūs, ja paēdīsim bez dārzeņiem. Bet mamma atgriezās, atklāja, ka bērni palikuši bez vitamīniem, un sāka mani mācīt. Es sapūtos un kaut ko asi atbildēju. Tālāk jau paši saprotat. Tad divas dienas nerunājām. Dēļ gurķiem… Nu, bet pēc tam viss norima un aizmirsās.
Vēl bija gadījums, kad mamma aizbrauca darīšanās, un es domāju, ka viņa paliks pilsētā pa nakti. Pie manis atbrauca draudzene, bija brīvdiena, karstums, un mēs nopirkām katra pa bundžiņai. Sēžam saulītē, izbaudam, ienāk mamma… Es sajutos kā skolniece, kuru pieķēruši ar ko nelāgu.
Un mamma paskatījās gluži tāpat kā manā pusaudžu vecumā. Draudzene agrāk smējās, ka es mammas baidos tādā vecumā. Bet tad, kad viņa sāka pie mums braukt biežāk, arī pati sāka viņu mazliet baidīties. Uztraucās, ka tik nu kaut ko neizdarīs ne pēc viņas noteikumiem.
Bet manai mammai arī tētis baidījās pakāpties uz kājām, un brālis, kā par viņu saka, tikai mammas… Tā ka mamma mūs visus tur stingrā pavadā.
Un jo ilgāk es tagad dzīvoju pie mammas, jo vairāk saprotu, cik ļoti es gribētu savu pašu vasarnīcu. Es bez vasarnīcas nevaru. Man tas ir īsts baudījums – vasarā dzīvot pie dabas, nevis pilsētā. Tas ir pat nepieciešamība. Nevaru iedomāties, kā bez tā. Bet tomēr gribas dzīvot pēc saviem noteikumiem un nepielāgoties nevienam. Domāju, ka tā ir ērtāk jebkuram pieaugušam cilvēkam.
Lasi vēl: Kāds vīrietis pie sevis Rīgā pieņēma sievieti ar 4 bērniem un no vecpuiša kļuva par daudzbērnu tēvu
Manā vasarnīcā būtu neliela mājiņa, pirts, koki un zāliens. Varbūt viena dobe ar zaļumiem. Un arī ne vienmēr. Nu, varbūt kāds ogu krūms. Bet noteikti es nestādītu pārāk daudz. Lai gan ir garšīgi ēst svaigus dārzeņus un ogas no dobēm, es savā vasarnīcā tomēr gribētu atpūsties, baudīt dabu, koku šalkoņu, staigāšanu basām kājām pa zāli, lasīt grāmatu uz soliņa un vērot debesis.
Ceru, ka man tomēr kādreiz būs sava māja, sava vasarnīca. Lai gan mammas māju un vasarnīcu es mīlu arī tāpēc, ka te pazīstu visus, ka man pašai šeit ir daudz draugu. Jo šo vasarnīcu saņēma vēl mani vecvecāki, kad bija jauni. Te uzauga mamma, pēc tam mēs ar brāli, bet tagad – mani bērni. Tāpēc mēs arī braucam katru vasaru uz vasarnīcu, jo te viss jau ir savs un pagaidām nevaru iedomāties citu.
Tāpēc labi, ka mums ir šāda iespēja, ka mamma mūs pie sevis laiž, lai arī pēc saviem noteikumiem. Bet ievērosim – kur gan mēs liksimies?
