Sarunās ar draugiem arvien biežāk izskan jautājums — kāpēc daudzas sievietes ap četrdesmit gadiem paliek bez pastāvīga partnera. Sākumā šo tēmu uztvēru ar zināmu skepsi, domājot, ka tā ir tikai vispārīga doma.
Tomēr laika gaitā esmu ievērojis, ka līdzīgu stāstu ir daudz apkārt. Es neesmu sociologs, bet kā cilvēks, kurš ir piedzīvojis attiecību izmaiņas un redzējis draugu ģimeņu pārmaiņas, jūtu, ka varu dalīties savās pārdomās. Šis nav mēģinājums norādīt kādam kļūdas, bet gan vēlme saprast, kāpēc šāda tendence Latvijā ir pamanāma.
Atceroties pagātni, saprotu, ka manā jaunībā sabiedrībā pastāvēja neoficiāls noteikums — jāprecas vai jāizvēlas partneris līdz 25 gadu vecumam, citādi “vēlāk piemērotu cilvēku vairs nebūs”. Meitenēm galvenais mērķis bija ģimene, vīriešiem — rūpes par to.
Taču laika gaitā šis neoficiālais vienošanās modelis sāka mainīties. Daudzi mani paziņas, kas ātri veidoja ģimenes divdesmit gadu sākumā, tagad ir šķīrušies.
Kāds saprata, ka izvēlējies nepareizo partneri, kāds satika jaunu mīlestību, bet daži vienkārši nebija gatavi laulībām. Rezultāts ir viens — pēc vairākiem gadiem viņi atkal ir vieni, un šo situāciju mainīt ir sarežģīti.
Viena no pārmaiņām, kas mainīja ierasto dzīves scenāriju, bija karjera. Manas paaudzes sievietes augās 90. gadu un 2000. gadu sākuma mainīgajā laikā, kad izglītība un profesionāla attīstība bija būtiska nākotnes sastāvdaļa.
Draudzenes aktīvi attīstījās, sasniedza panākumus, taču bieži vien šajā skrējienā personīgā dzīve palika otrajā plānā. Atceros kolēģes Olgas vārdus, veiksmīgas mārketinga speciālistes: “Man ir viss, izņemot kādu, ar ko vienkārši atgriezties mājās un būt kopā klusumā.” Viņa centās veidot attiecības, bet, kā pati teica, “piemērotie partneri jau bija aizņemti”. Šādu stāstu ir daudz.
Nevajadzētu aizmirst arī vīriešu pieredzi šajā jautājumā. Daudzi vīrieši nesteidz pieaugt un uzņemties atbildību. Mans draugs Saša, piemēram, līdz 35 gadiem dzīvoja pie vecākiem, skaidrojot to ar ērtībām.
Kad viņš vēlējās veidot ģimeni, lielākā daļa viņa vienaudžu sieviešu jau bija laulātas vai nevēlējās saistīties ar “cilvēku, kurš vēl nav pilnībā pieaudzis”. Turklāt daži vīrieši izjūt zināmas bažas pret stiprām un veiksmīgām sievietēm. Atzīšos — reizēm arī pats esmu juties mazliet neērti, esot blakus sievietei, kura pārliecinoši stāv uz savām kājām.
Pēc četrdesmit gadiem šķiet, ka dzīve varētu kļūt vienkāršāka — bērni jau izauguši, karjera nostabilizējusies, un varētu veltīt laiku sev. Tomēr traucē gaidas, iepriekšējās pieredzes un sabiedrības stereotipi.
Sievietes šajā vecumā skaidri zina savas vēlmes un nevēlas pieņemt kompromisus ar “viduvēju izvēli”. Šķiršanās, attiecību izaicinājumi un iepriekšējās kļūdas atstāj iespaidu, un sabiedrībā izplatītie teicieni, piemēram, “šajā vecumā jau ir par vēlu”, var radīt papildu spiedienu.
Personīgā pieredzē esmu sapratis, ka vientulība četrdesmit gados nav beigas. Pēc šķiršanās vairākus gadus centos ātri atrast jaunu partneri, līdz sapratu, ka būt vienam nav problēma, bet gan iespēja.
Tā ir iespēja iepazīt sevi, izprast savas vēlmes un mācīties priecāties par dzīvi bez citu vērtējuma. Starp maniem paziņām ir daudz sieviešu, kuras četrdesmit gados jūtas pat laimīgākas nekā jaunībā — viņas ceļo, nodarbojas ar savām interesēm, apgūst jaunas prasmes un veido ērtu ikdienu — un dara to ar prieku.
Galvenais secinājums, pie kā es nonācu, — nevar dzīvot, pastāvīgi pielāgojoties citu gaidām. Vienatne var kļūt par izaugsmes punktu un iespēju atrast jaunu laimes ceļu. Un varbūt tieši šajā iekšējā līdzsvara brīdī iespējams sastapt cilvēku, kurš kļūs par “to, ar ko kopā baudīt klusumu”.
Dzīvē svarīgi ir atrast savu ceļu, balstoties uz iekšējo mieru un pašcieņu, nevis citu cerībām. Vienatne nav šķērslis, bet gan iespēja attīstīties un atklāt jaunas dzīves krāsas. Kad esi īsteni savā vietā, var rasties arī īstais cilvēks, ar kuru dalīties klusumā un priekos.
