Aiz durvīm smaržoja pēc lapotnes. Augusts. Pēdējais vasaras mēnesis. Pēdējais, varbūt. Es neko neteicu. Es vienkārši turējos pie viņas elkoņa kā pie pēdējās vasaras
– Mammu, vai tiešām tu aizslēdzi vecmammu? Viņai taču pat telefona nav…
– Es atstāju zupu un kompotu. Viss kārtībā.
– Viņa reiz uzlika tējkannu uz plīts un aizmirsa! Tu pati sūdzējies, ka viņa naktī atstāja durvis vaļā. Un tagad tu viņu aizslēdzi – un aizbrauci?
– Es vienkārši gribēju klusumu. Vienu brīvdienu. Vismaz vienu. Bez dežūrām, bez vecmammas komentāriem, bez… visa tā. Tu jau nesaproti, tu taču aizbēgi – un viss.
Telefonā iestājās klusums.
– Mamm. Pie tevis tūlīt atnāks palīdze. Linda jau piezvanīja. Nezinu, ko viņi izlems. Bet vecmammu mēs nekur neatdosim.
Marija apsēdās uz krēsla. Istabā ieplūda augusta gaisma, un pēkšņi kļuva tveicīgi kā aizslēgtā būrī. Uz galda – divi apelsīni, maize iepakojumā. Viss šķita kaut kā nevietā, nevajadzīgs. Kā ciemos pie pašas sevis.
– Zini, – viņa teica, – kad biju maza, vecmamma mani glāba no visa. Es pie viņas slēpos kā skapī. Bet tagad… tagad viņa baidās no mana skatiena. Skatās un gaida, kad atkal teikšu: “Pagaidi, vēlāk,” – un pati jau durvis aizveru. Vienkārši sēdēja, rokas uz ceļiem, un skatījās pa logu, kur mutuļoja putekļaina tveice un skanēja sienāžu dziesmas. Alīna klusēja.
Kad vienas durvis aizveras
Bet vecmamma tajā laikā stāvēja pie aizslēgtajām durvīm un piespieda ausi pie spraugas. Aiz durvīm bija iela, un pasaule, un, iespējams, pēdējais augusta mēnesis. Aiz muguras tikšķēja pulkstenis, un istabā smaržoja pēc zupas, kuru viņa bija aizmirsusi uzsildīt.
Marija neatcerējās, kā beidzās zvans. Telefons mētājās kaut kur uz krēsla, bet viņa joprojām sēdēja, skatienu ieurbusi logā kā portālā, kur varētu būt cita dzīve. Bez šīs sajūtas – viskozas kā auksts ķīselis –, ka esi atstājis to, kurš reiz tevi turēja rokās, šūpoja, veda pa peļķēm, aizsēja kurpju šņores. Kurš aizmirsās pats, lai atcerētos par tevi.
Vecmamma Anna – sēdēja uz dīvāna malas, tumšā halātā, kas adīts vēl senos laikos, plaukstas uz ceļiem. Viņa nezināja, vai tagad ir diena vai vakars. Viņa vienkārši gaidīja. Kad durvis atkal atvērsies. Kad atskanēs soļi. Kad pateiks: “Mammu, es atgriezos.”
Suns atveda kucēnu no meža, bet drīz vien cilvēki saprata, ka tas ir kāda savvaļas dzīvnieka mazulis
– Marija, – viņa čukstēja pati sev. – Meitiņ mana… Kur tu esi?
Marija atcerējās, kā bērnībā mamma viņu mazgāja bļodā, aplaistot ar siltu ūdeni no emaljēta kausiņa. Blakus čaukstēja radio, smaržoja saimniecības ziepes un cepti kartupeļi. Mamma teica: “Atceries, bērniņ, veci cilvēki ir kā bērni, tikai klusi.” Viņa toreiz smējās. Bet tagad… Durvju zvans izjauca klusumu. Marija piecēlās. Paskatījās caur actiņu.
– Labdien, – sieviete pelēkā kreklā ar bloknotu, neitrāla kā vates siena. – No kaimiņiem saņemts ziņojums. Mums jāveic pārbaude…
Marija pagāja sāņus, atvēra. Klusējot. Ielaida.
– Kur ir vecmamma?
– Pilsētā, savā dzīvoklī. Es… Es aizbraucu pie sevis.
– Aizslēdzot durvis?
Marija pamāja ar galvu. Darbiniece kaut ko pierakstīja, paceļot acis.
Kā pareizi sagatavot gurķus, lai tie visu ziemu paliktu kraukšķīgi
Tālāk notika kas tāds, ko sieviete noteikti negaidīja…
Turpinājumu lasi otrajā lapā
