Interesants, neierasts notikums, kas notika pāris gadus atpakaļ, bet vēl jo projām mūsu apkaimē tiek pārrunāts atkal un atkal
Putenis gaudoja tā, ka šķita — daba ir sajukusi prātā. Andrejs stāvēja pie sava mājas loga ciematā un ar bažām raudzījās baltajā plīvurā aiz stikla. Viņa Sibīrijas laika suns Laina no rīta bija aizgājusi uz mežu un vēl nebija atgriezusies.
— Kur tu esi, meitenīt? — satraukts murmināja vīrietis. — Ārā tāds laiks…
Laina bija gudrs, apmācīts suns un regulāri devās pārgājienos pa mežu, taču nekad nebija kavējusies tik ilgi, īpaši šādā nelabvēlīgā laikā. Un mājās viņai bija atstāti trīs nedēļas veci kucēni — pieci mazi, pūkaini kamoliņi, kuri ik pēc divām stundām prasīja mātes pienu.
— Tēt, vai mamma Laina nenosals? — pajautāja astoņgadīgā Ance, piekļāvusi pie sevis vienu no kucēniem.
— Nenosals, saulīt, — mierināja meitu Andrejs, lai gan pats bija nopietni satraucies. — Viņa ir stipra, gudra. Atrādīs, kur patverties.
Bet laiks gāja, un Lainas joprojām nebija. Kucēni sāka nemierīgi smilkstēt — viņi bija izsalkuši. Andreja sieva Marina jau bija sagatavojusi mātes piena aizvietotāju gadījumam, ja nu vajadzēs.
— Ja viņa neatgriezīsies stundas laikā, sāksim mazos barot paši, — nolēma sieviete.
Un pēkšņi pie durvīm sāka dauzīties. Andrejs metās atvērt un apjuka — uz sliekšņa stāvēja Laina, visa sniegā un ledū, bet zobos viņai bija kaut kas.
— Laina! — priecīgi iesaucās Ance. — Mammiņa atgriezusies!
Suns uzmanīgi iegāja mājā, tieši dodoties pie kastes, kur gulēja viņas kucēni. To, ko viņa nesa, viņa ar neticamu maigumu nolika blakus tiem, pēc tam sāka laizīt — vispirms savus bērnus, tad atrasto mazuli.
— Kas tas viņai? — pārsteigta jautāja sieva, cenšoties saskatīt lampas blāvumā.
— Izskatās pēc kucēna, — pieļāva Andrejs. — Droši vien atradusi kaut kur apmaldījušos.
Laina apgūlās blakus visiem mazuļiem un sāka tos barot. Arī atradenis pieķērās pie ēšanas, bet suns viņu maigi pagrūda ar purnu, palīdzot ērti iekārtoties.
Skābais krējums un kakao – deserta recepte, kuru gribās pagatavot uzreiz
— Skaties, kā viņa viņu sargā, — čukstēja sieva. — It kā savējo.
Andrejs mēģināja pienākt tuvāk, lai aplūkotu jauno ģimenes locekli, taču Laina uzmanīgi ierūcās. Tā nekad nebija bijis — viņa vienmēr uzticējās saimniekiem. Bet tagad viņas uzvedībā bija kas mainījies. Viņa kļuva modrāka, it kā sargātu kādu īpašu noslēpumu.
— Labi, — nolēma vīrietis. — Lai atpūšas. Rīt sapratīsim.
Nakts pagāja mierīgi. Laina ne mirkli neatkāpās no kucēniem, bet noslēpumainais atradenis mierīgi gulēja. No rīta Andrejs piecēlās agrāk un piezagās pie kastes. Laina snauda, un viņš beidzot varēja aplūkot, ko tad viņa atnesusi no meža.
— Katrīn! — klusi, bet satraukti viņš pasauca sievu. — Nāc, tikai klusu.
Sieviete pienāca un arī apklusa aiz pārsteiguma. Tas, kas gulēja starp kucēniem, noteikti nebija suņa mazulis. Mazuļa galva bija nesamērīgi liela, ķepas — mazas, un viņa izskatā bija kaut kas ļoti… netipisks.
— Tas taču nav kucēns, — čukstēja Katrīna.
— Es arī tā domāju. Bet kas tad tas ir?
Tajā brīdī Laina pamodās un, ieraugot saimniekus pie bērniem, atkal ierūcās. Viņa uzmanīgi pārcēla viņu pašā vidū, ielika viņu kucēnu aplenkumā un apgūlās tā, lai aizsegtu viņu no cilvēkiem.
— Viņa viņu sargā, — pārsteigts teica Andrejs. — It kā zinātu, ka viņš ir īpašs.
— Vajag parādīt speciālistam, — nolēma Katrīna. — Man nav mierīgi.
— Bet kā ar Lainu? Viņa jau neļaus viņu paņemt.
— Pagaidīsim, līdz viņa izies ārā.
Pēc stundas gadījās iespēja. Laina iznāca pagalmā dabiskajās vajadzībās, un Andrejs ātri paņēma noslēpumaino mazuli. Tas acīmredzami bija vājāks par kucēniem. Speciālists jau trīsdesmit gadus bija pieņēmis dzīvniekus un bija redzējis daudz ko. Bet, kad Andrejs atsedza sedziņu ar mazuli, viņš izbrīnījās.
— Tas ir lācēns, — viņš noteica bez mazākajām šaubām. — Pavisam mazs, kādas divas nedēļas vecs.
— Lācēns?! Bet kā…
— Ļoti vienkārši, — paskaidroja speciālists, uzmanīgi apskatot mazuli. — Lāceni dzimst ziemā, alā. Ja viņu kaut kas izbiedē, viņa var pamest mazuļus. Šis nabadziņš palicis viens, bet jūsu Laina viņu izglābusi.
— Un ko tagad darīt? — apjucis jautāja Andrejs.
— Viņu jānodod specializētam centram. Mājās lācēnu neizaudzināsi. Viņam vajag īpašu barību, kopšanu, bet pēc tam — sagatavošanu izlaišanai savvaļā.
— Bet kā Laina to pārdzīvos? Viņa taču tik ļoti pie viņa pieķērusies.
— Zināt ko, nesteigsimies. Mazulis ir pavisam vājš, viņam vajag pieņemties spēkā. Lai Laina pabaro viņu vēl dažas dienas — viņas piens šobrīd ir labākās zāles. Es sazināšos ar savvaļas dzīvnieku centru.
Mājās viņus gaidīja pārsteigums. Laina skraidīja pa pagalmu, smilkstot un ostot saimnieku pēdas. Kad viņi atgriezās ar lācēnu, suns metās viņiem pretī, uzmanīgi apošņāja mazuli un nomierinājās tikai tad, kad viņš atkal bija blakus viņas kucēniem.
— Viņa taču saprot. Saprot, ka viņš ir īpašs, un mīl viņu.
Lasi vēl: Esmu vecmāmiņa un godīgi pasaku – es gribu, lai mazbērniem ātrāk sākas skola, man pietiek
Nākamās dienas kļuva īpašas visai ģimenei. Lācēns, kuru Ance nosauca par Pūku (kā Vinnijs Pūks), ātri pieņēmās svarā. Laina par viņu rūpējās ar dubultu maigumu. Un lācēns auga ne pa dienām, bet pa stundām. Jau pēc nedēļas kļuva skaidrs, ka tas patiešām ir lācēns — viņam atvērās acis, un tajās bija kaut kas pirmatnējs. No centra atbrauca Helēna, pieredzējusi speciāliste lācēnu audzināšanā.
To vai lācēns izturēja pārbaudījumus uzzināsi lasot otro daļu
Turpinājums otrajā lapā
