Dažas gadus atpakaļ mēs bijām pavisam parasta ģimene. Vīrs katru dienu gāja uz darbu, vakaros palīdzēja man mazgāt meitu un pastaigāties ar viņu. Reizēm brīvdienās kopā devāmies kādā izbraucienā vai pastaigā.
Kad piedzima otrā meita, situācija kļuva sarežģītāka. Man kļuva grūtāk rūpēties par bērniem, un es sāku vīram teikt, ka viņam ir iespēja attīstīties profesionāli, kamēr es sēžu mājās četrās sienās.
Vīrs brīvdienās palīdzēja, taču man arvien vairāk šķita, ka ikdienas rūpes nomāc un nogurdina. Viņš bieži nodarbojās ar automašīnas remontu, brauca uz dārziņu viens pats un dažkārt aizmirsās par to, ko biju lūgusi.
Es bieži jutos nogurusi un reizēm noraizējusies. Mēģināju vecāko meitu vest uz bērnudārzu, bet tas prasīja daudz pūļu, tāpēc atpūsties izdevās reti. Vīrs no rīta līdz vakaram bija darbā, un es arvien vairāk apšaubīju, vai tā ir mana īstā dzīve.
Es sajutos tā, it kā laulībā būtu tikai rūpes, darbi un vientulība. Gribēju aprunāties ar vīru, taču ar maziem bērniem, nepārtrauktu rūpju gūzmu un darbu tas pastāvīgi tika atlikts. Tad mēs izlēmām rakstīt viens otram vēstules.
Vēstulē bija jāuzraksta viss, kas vienam nepatīk otrā un mūsu kopējā ģimenes dzīvē. Kad vakarā bērni aizgāja gulēt, es ķēros pie rakstīšanas. Uzrakstīju trīs lapas!
Es biju nogurusi no māmiņstatusa, no mūsu attiecībām un no tā, ka viņš visu laiku strādā vai nodarbojas ar mašīnu vai vasarnīcu. Jutos, ka tā vairs nevaru un nesapratu, kāpēc vispār apprecējos.
Nākamajā vakarā es viņam iedevu savu vēstuli. Viņš to izlasīja, aizdomājās, pēc tam pasmaidīja un teica: «Bērni paaugsies, un viss mainīsies.» Tad viņš man iedeva savu vēstuli.
Es atvēru vēstuli ar neapmierinātu sejas izteiksmi, gaidot garas piezīmes un piezīmes pret sevi, gatavojoties atbildēt ar lēmumu par šķiršanos. Taču tur bija tikai viens liels lapas fragments ar sešiem vārdiem: «Mīlu tevi tādu, kāda tu esi!»
Es negaidīju… Gaidīju visu, ko vien varēju, bet ne šo. Nezināju, ko atbildēt. To vakaru pavadījām kopā divatā, un vairs neko neskaidroju.
Es sapratu, ka manā dzīvē nav vairāk tādu cilvēku kā mans vīrs un bērni, kuri mīl mani vienkārši tādu, kāda esmu. Nevis par sasniegumiem darbā vai naudu. To «vēstuli» es glabāju un atcerēšos visu mūžu.
Bērni tiešām ir izauguši… Tagad mūsu dzīve ir ļoti mainījusies. Mēs varam ceļot kopā, apmeklēt parkus un muzejus, kopā priecāties un doties pārgājienos.
Reizēm atceros to vakaru un jūtos tik laimīga, ka manam vīram bija pietiekami daudz saprāta sarakstīt tieši tās sešas vārdus! Citādi mēs būtu šķīrušies un mūsu laimīgā ģimene nemaz nebūtu pastāvējusi.
Mīlestība ir pieņemšana – pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, bez liekiem pārmetumiem un prasībām. Pat mazs, vienkāršs žests vai vārdi var glābt attiecības un atgādināt, cik svarīgi ir būt blakus un atbalstīt viens otru.
Laimīgas attiecības veidojas, kad abi spēj saprast un pieņemt viens otru tādus, kādi viņi patiesībā ir. Nav jābūt perfektiem, svarīgākais ir mīlestība un kopā būšana.
Vai tev ir bijis brīdis, kad vienkārši īsi, bet no sirds pateikti vārdi mainīja tavu attiecību gaitu? Ko tu pats/-a vari darīt, lai stiprinātu savas attiecības šodien?
