Bija tveicīga diena un Anna tikko bija izgājusi no darba intervijas uz apkopējas amatu. Tā bija diena, kas daudz ko izmainīja
Ielas virmoja dzīvības pilnas: automašīnas signalizēja, tirgotāji sauca pircējus, cilvēki steidzās katrs savā virzienā. Pastaigas laikā viņas uzmanību piesaistīja kas neparasts: tikai pāris soļu attālumā priekšā eleganti ģērbta dāma izņēma no somiņas telefonu, un no tās nemanāmi izkrita bieza paciņa.
Banknotes nokrita uz asfalta. Garāmgājēji pamanīja notikušo, taču neviens neapstājās. Daži izlikās neko neredzam, citi uzmeta ātru skatienu un turpināja savu ceļu. Anna pieliecās, pacēla to un pasteidzās panākt sievieti.
— Piedodiet, lūdzu! — viņa uzsauca. — Jums tas izkrita! Dāma pagriezās ar pārsteigumu. Paskatījās uz Annu, tad uz paciņu viņas rokā. Kādu brīdi klusēja, pēc tam pielika plaukstu pie krūtīm.
— Ak! Es pat nepamanīju!
Anna izstiepa rokas viņas virzienā:
— Lūk, ņemiet.
Sieviete lēnām paņēma to, turpinot ar izbrīnu skatīties uz Annu.
— Milzīgs paldies, dārgā. Kā tevi sauc?
— Anna.
Sieviete pasmaidīja:
— Anna, tu esi ļoti labs cilvēks. Mūsdienās reti kurš atdod atrastu mantu.
Anna kautrīgi atsmīnēja:
— Es nevarēju paturēt sev svešu.
Laima pamāja ar galvu, acīmredzami iespaidota. Viņa izņēma no somiņas mazāku paciņu:
— Ņem par savu godīgumu.
Anna ātri pakratīja galvu:
— Nē, paldies, man to nevajag.
Laima pacēla uzaci:
— Kāpēc gan?
— Godīgumu nevar nopirkt, — vienkārši atbildēja Anna.
Kādu brīdi Laima vienkārši uz viņu skatījās, tad pasmaidīja:
— Tu esi ļoti gudra meitene. Ar ko tu nodarbojies?
Anna saminstinājās. Negribējās teikt patiesību, bet fakti bija fakti:
— Es esmu bez darba. Tikko biju uz interviju apkopējas amatam, bet teica, ka neesmu piemērota.
Laima nopūtās:
— Zini ko, es tevi pieņemšu darbā.
Anna iepleta acis:
— Tiešām?
Laima izvilka vizītkarti un ielika to viņai plaukstā:
— Nāc rīt uz manu biroju.
Anna skatījās uz vizītkarti, saspiežot to pirkstos kā dārgumu. Viņa pat nenojauta, ka šis darbs pilnībā izmainīs viņas dzīvi, taču pavisam ne tā, kā viņa gaidīja. Nākamajā rītā Anna pamodās ļoti agri. Visu nakti gandrīz nebija gulējusi — īsts biroja darbs šķita kā neticams sapnis! Viņa uzvilka savu labāko tērpu un pat aizņēmās no kaimiņienes nelielu somiņu, lai izskatītos pieklājīgāk un lietišķāk.
Kad Anna nonāca pie Laimas uzņēmuma, viņa uz mirkli apstājās pie ieejas. Ēka izskatījās grezna — tāda vieta, kur cilvēki nēsā uzvalkus un runā gudrus vārdus.
—Ludzu, tikai lai es šodien neizblamējos. Viņa iegāja iekšā un pienāca pie reģistrācijas letes, kur jauna sieviete ar gariem nagiem un spilgtu grimu šķirstīja kaut ko telefonā.
— Labrīt. Es atnācu pie Laima, — sacīja Anna. Sekretāre Lilija lēnām pacēla acis. Pārmēroja Annu ar skatienu no galvas līdz kājām, tad iesmējās:
— Tu pie Laimas? Vai esi pārliecināta, ka esi pareizajā vietā?
Annas smaids nedaudz nodzisa:
— Jā, Laima man lika atnākt. Viņa izņēma vizītkarti, ko viņai bija devusi Laima, taču Lilija pat nepaskatījās uz to. Atspiedās pret leti ar ķircinošu smaidu:
— Nekavējoties atstāj šo vietu, citādi es saukšu apsardzi.
Anna pieliecās, lai paceltu vizītkarti. Varbūt tiešām vajadzētu aiziet? Varbūt tas viss bija pārpratums?
— Anna! — atskanēja pazīstams, pārliecināts balss tonis.
Anna pacēla acis. Pie ieejas ar smaidu stāvēja Laima. Anna strauji izslējās:
— Labrīt.
— Tu atnāci! Man tas patīk — ļoti punktuāla.
Anna pasmaidīja, bet Lilijai mute atvērās pārsteigumā. Laima pagriezās pret viņu:
— Kas notiek, Lilija? Lilija ātri uzvilka mākslīgu smaidu:
— Nekas īpašs. Vienkārši sagaidīju viņu.
Laima izskatījās ne pārāk pārliecināta, bet vairāk neko nejautāja. Tā vietā viņa vērsās pie Annas:
— No šodienas tu esi mana jaunā personīgā asistente. Visā uzgaidāmajā telpā iestājās klusums. Lilijas viltus smaids pazuda.
— Ko?
Laima pasniedza Annai nelielu piezīmju blociņu un pildspalvu:
— Lilija tev visu parādīs un iemācīs strādāt ar datoru.
Dators! Viņa tam nekad pat nebija pieskārusies.
— Jā, liels paldies!
Lilijas seja sastinga, bet viņa bija spiesta uzvilkt vēl vienu smaidu. Tajā vakarā Lilija sēdēja kafejnīcā, lēnām maisot dzērienu ar salmiņu.
— Tā meitene ieņem amatu, kas pelnīti pienākas man, — teica Lilija, ar plaukstu uzsitot pa galdu. Draudzene iesmējās:
— Kāda meitene?
— Tā Anna, vai kā viņu tur sauc.
— Tā, kas izskatās tā, it kā tikko no laukiem atbraukusi?
Lilija savilka uzacis: — Tieši tā! Vai vari iedomāties? Laima vienkārši viņu kaut kur uz ielas atrada un padarīja par savu personīgo asistenti. Bet mani, neskatoties uz gadiem ilgu darbu, pat neapsvēra paaugstināšanai.
— Kādu signālu tas dod? Ka jebkura var vienkārši ienākt un dabūt darbu? Viņa ko, domā, ka šis ir labdarības birojs?
— Man kaut kas jādara. Šai meitenei ir jāaiziet no biroja. Tev ir kāda ideja?
— Klausies uzmanīgi.
***
Nākamajā dienā Lilija sāka padarīt Annas dzīvi “jautru”. Kādu vakaru, kad birojā valdīja klusums un visi jau gatavojās doties mājās, Lilija pienāca pie Annas galda ar milzīgu dokumentu kaudzi rokās.
— Lūk, — viņa sacīja, noliekot mapes uz Annas galda. — Sakārto tās alfabēta secībā. Gribu tās redzēt pie sevis uz galda rīt no rīta.
Anna mirkšķināja, skatoties uz milzīgo papīru kaudzi. Darba diena jau bija beigusies, un viņa bija nogurusi.
— Bet, Lilija, jau ir vēls. Vai nevaram atlikt līdz rītam?
— Ā, es domāju, ka tu esi strādīga. Vai tomēr neesi?
— Labi, es to izdarīšu, — viņa sacīja.
Lilija pagriezās un aizgāja, apmierināta ar sevi. Anna atkal paskatījās uz kaudzi. Viņa dziļi ievilka elpu un ķērās pie darba. Birojā valdīja pilnīgs klusums, taču pie katras mapes, ko viņa kārtoja, viņa juta Lilijas skatienu, kas gaidīja kļūdu. Un Anna zināja — tas ir tikai sākums. Kādu dienu, kad Laima bija aizņemta savā kabinetā, Lilija pieaicināja Annu pie sava galda.
– Ej nopērc man ēdienu, – sacīja Lilija ar nopietnu sejas izteiksmi.
Anna apstājās, sajūtot nedrošību. Viņa atcerējās, ko bija teikusi Laima: nekad neatstāt biroju bez atļaujas.
– Bet Laima teica, ka man nevajadzētu atstāt biroju bez atļaujas, – nervozi sacīja Anna.
Lilijas acis kļuva aukstas, viņa pieliecās tuvāk: – Tu man iebilsti?
– Nē, – viņa ātri atbildēja, sajūtoties iesprostota.
Viņa zināja, ka izvēles nav – jāizpilda Lilijas prasība. Anna izgāja no biroja, lai nopirktu ēdienu, sajūtot situācijas smagumu uz saviem pleciem. Viņai nepatika pārkāpt noteikumus, bet šķita, ka cita ceļa nav. Kad viņa atgriezās, viņu gaidīja negaidīts skats – pie durvīm stāvēja Laima.
– Kur tu biji? Viņas balsī vilšanās bija jūtama.
Anna paskatījās uz Liliju, cerot, ka tā kaut ko paskaidros, taču Lilija tikai stāvēja ar sakrustotām rokām un lepnu sejas izteiksmi, it kā tas viss būtu viņas plāna daļa. Anna sajutās maza un vainīga.
– Es gāju nopirkt ēdienu Lilijai, – klusi paskaidroja Anna.
Laima savilka uzacis, vilšanās bija acīmredzama.
– Nekad vairs neej, nepasakot man. Anna ātri pamāja ar galvu.
– Piedodiet, – viņa nočukstēja, cerot, ka Laima sapratīs, ka viņa nevēlējās pārkāpt noteikumus. Savukārt Lilija iekšēji smaidīja. Viņas plāns noritēja tieši tā, kā viņa bija iecerējusi. Ar katru mazo soli viņa aizvien ciešāk savilka cilpu ap Annu.
Viss sāka sabrukt, kad no biroja kaut kas pazuda
Tas bija parasts rīts – vismaz tā šķita. Laima tikko bija saņēmusi milzīgu maksājumu par lielu līgumu. Naudai vajadzēja būt viņas kontā, bet, pārbaudot, Laima pēkšņi saprata, ka tā bija pazudusi.
– Kam bija pieeja maniem dokumentiem? Blakus stāvošā Lilija ieraudzīja ideālu iespēju. Ar vieglu smaidu viņa pagriezās un pateica savai kolēģei:
– Skaties, kā es to nokārtošu, – viņa nočukstēja, acis mirdzēja no sajūsmas. Pēc brīža Lilija bez vilcināšanās norādīja ar pirkstu uz Annu.
– Viņa bija pēdējā, kas strādāja ar jūsu dokumentiem, – Lilija skaļi teica, pārliecinoties, ka visi dzird.
Laima strauji pagriezās pret Annu, acis sašaurinājās:
– Tu aiztiki?
– Nē, nekad! – viņa lūdzoši iesaucās, mēģinot saglabāt balsi mierīgu, bet nesekmīgi. Laima neizrādīja nekādas emocijas. Viņa pat nepamirkšķināja.
– Tev jāaiziet!
Anna nezināja, kas viņu sagaida, bet Lilija zināja, un bija apņēmusies panākt, lai Anna neizturētu birojā ne dienu. Kā tas vispār varēja notikt? Vakar viņai vēl bija darbs un cerība uz labāku dzīvi, bet tagad. Viņa paskatījās apkārt birojā. Citi darbinieki skatījās, bet klusēja – neviens nevēlējās aizstāvēt meiteni. Lēnām Anna piecēlās. Viņa pagriezās pret Liliju – smaidā bija lasāms viss. Tā bija tīra provokācija.
Anna izgāja no biroja. Iestājās nakts, un viņai nebija, kur iet. Viņa klejoja pa Rīgas ielām, nogurusi un izsalkusi. Pasaule šķita milzīga, bet viņa – tik niecīga. Tikmēr birojā Lilija priecājās.
– Beidzot viņa ir prom! Domāja, ka ir gudra. Bet viņas nezināja, ka liktenis bija sagatavojis citus plānus. Pagāja divas nedēļas. Birojs turpināja strādāt, it kā Annas nekad nebūtu bijis. Lilija staigāja kā karaliene, baudot katru uzvaras mirkli. Tad kādu dienu pie Laima piezvanīja telefons.
– Halo, Laimas kundze, – sacīja balss no bankas. – Mums ir ziņas par pazudušajiem līdzekļiem.
– Jā, jūs to atradāt? Bankas darbinieka nākamie vārdi lika viņas sirdij apstāties:
– Tas bija svešs cilvēks, tam nebija nekāda sakara ar jūsu darbiniekiem.
Laima nometa klausuli. Viņa bija izmetusi nevainīgu meiteni uz ielas. Kā viņa varēja? Kā varēja noticēt kam tādam? – Kur tagad ir Anna? – viņa nočukstēja. Neviens birojā nezināja. Vajadzēja viņu atrast, pirms nebija par vēlu. Laima mašīna palēnināja gaitu, kamēr viņa pārskatīja tirgus apkārtni. Kur Anna varēja būt?
Tad viņa ieraudzīja – Anna sēdēja pie maza kioska, cieši aptvērusi ceļus ar rokām. Drēbes bija putekļainas. Viņa vairs neatgādināja to dzīvespriecīgo jauno sievieti, kura reiz ienāca birojā pilna cerību.
– Anna!
Anna pacēla galvu, acis iepletās no pārsteiguma. Laima pienāca tuvāk un apsēdās blakus. Cilvēki skatījās, bet viņai bija vienalga.
– Es kļūdījos, – viņa teica maigi. – Man vajadzēja tev uzticēties.
– Nekas, viss kārtībā.
– Nāc atpakaļ. – Pēc pauzes. – Ne kā mana asistente. Kā mana biznesa partnere.
Anna iepletās:
– Ko?
– Tu esi gudra, strādīga un godīga. Man vajag tādu cilvēku kā tu.
– Es… es nezinu, ko teikt.
– Vienkārši saki “jā”.
Anna brīdi nevarēja ievilkt elpu. Tad gandrīz nedzirdami nočukstēja: – Jā.
Lilija sēdēja pie sava galda, apmierināti smaidot. Dzīve bija skaista – Annas nebija, Laima viņai uzticējās, un birojs bija viņas kontrolē.
– Es taču teicu – ja visu dari pareizi, neviens neko pat neaizdomāsies.
Tajā brīdī biroja durvis atvērās. Laima ienāca, augstpapēžu kurpes skaļi klakšķināja pa grīdu.
Lilija ātri piecēlās: – Labrīt.
– Lilija, krāmē mantas. Tu esi atlaista.
– Tā droši vien ir joku spēle?
– Vai izskatos, ka jokoju?
– Es nesaprotu.
– Tu mēģināji iegāzt nevainīgu cilvēku. Es nevaru strādāt ar tādu personu.
Lilijas ceļi kļuva vāji: – Lūdzu, es tikai mēģināju palīdzēt!
Lasi vēl: Šodien sakāros ar jaunu krāpniecības veidu, zvana it kā no VID – kas ir jāzina, lai neuzķertos
Kad atgūsti cerības
Pagāja mēneši. Anna vairs nebija tā pati meitene. Viņa vairs nebija tā kas agrāk. Tagad viņa ienāca birojā elegantā kostīmā, gaita bija pārliecinoša, galva pacelta augstu. Katrs darbinieks paskatījās un čukstēja:
– Tā ir Anna, tā pati, ko reiz atlaida!
– Viņa izskatās kā īsts boss!
Anna aizgāja līdz Laimas kabinetam un klusi pieklauvēja.
– Ienāc, – atskanēja balss.
Anna iegāja, sirds pukstēja strauji.
– Gatava?
– Jā.
– Labi, jo šodien tu paraksties kā līdzīpašniece šim uzņēmumam.
– Es nezinu, ko teikt.
– Nepateicies man. Vienkārši apsoli palīdzēt citiem.
– Apsolu.
Lasi vēl: Neesmu runājis ar savu tēvu 12 gadus, nesen viņš man atsūtīja vēstuli ar vienu frāzi
Un ar vienu parakstu meitene, kas reiz bija bez pajumtes, kļuva par izpilddirektori. Gadu vēlāk Anna sēdēja lielajā kabinetā, kas reiz piederēja Laimai. Viņa skatījās uz jaunu meiteni, kura nervozi stāvēja viņas priekšā. Drēbes bija tīras, bet vecas. Viņa atgādināja Annai pašai sevi.
– Kā tevi sauc? – Anna jautāja maigi.
– Jūlija, – meitene nočukstēja.
Anna paņēma viņas CV. Tas bija gandrīz tukšs. Anna nolika to malā un ieskatījās Jūlijai acīs:
– Pastāsti man savu stāstu, Jūlija.
Jūlija mirkli vilcinājās, bet tad sāka runāt. Viņa izstāstīja par grūto dzīvi, par to, kā palika bez mājām, un par sapņiem, kas šķita nesasniedzami. Anna klausījās uzmanīgi, ik pa brīdim pamājot, un viņas piepildījās ar līdzjūtību un apņēmību.
Kad Jūlija beidza, Anna pasmaidīja:
– Jūlija, es vēlos, lai tu rīt nāc uz biroju. Tu strādāsi ar mani. Ne kā apkopēja vai sekretāre, bet kā mana asistente. Es iemācīšu tev visu, ko zinu.
– Jūs nopietni?
Anna pamāja, viņas balss bija silta un pārliecinoša:
– Pilnīgi nopietni. Es ticu tev, tāpat kā reiz noticēja man. Anna piecēlās un pasniedza viņai roku:
– Laipni lūgta komandā, Jūlija.
Viņas paspieda viena otrai roku, un Anna zināja, ka tas ir tikai sākums. Viņa bija solījusi ne tikai veidot veiksmīgu biznesu, bet arī dot iespēju tiem, kuri, tāpat kā reiz viņa pati, bija nonākuši dzīves malā. Ar katru jaunu dienu Anna pierādīja, ka laipnība un godīgums nav vājums, bet gan spēks, kas spēj mainīt pasauli.
