Mārtiņš brauca mājās no darba kā vienmēr klusumā, radio bija izslēgts, galvā – tukšums. Priekšā balta “Škoda” — te gāzē, te bremzē. Vadītājs, redzams, jauns. Steidzas kaut kur
Bet Mārtiņš nesteidzās. Kāpēc? Mājās viņu gaidīja vakariņas, televizors un ierastais sievas klusums. Kilometrs. Vēl viens. Un pēkšņi “Škoda” strauji nogriezās pa kreisi. No labās puses ceļmalā kaut kas tumšs uzmirgoja — un tūlīt nonāca zem tās riteņiem. Trieciens, īss. Baltais auto neapstājās. Pat nebremzēja. Pazuda aiz pagrieziena, it kā nekas nebūtu noticis.
Bet ceļa vidū kaut kas bija noticis. Mārtiņš nospieda bremzi. Viņš izkāpa no mašīnas. Uz asfalta ceļa vidu gulēja suns. Bezšķirnes. Ruds, ar baltām zīmēm uz krūtīm.
— Ak, — Mārtiņš nočukstēja.
Suns centās pacelt galvu. Paskatījās uz cilvēku. Vienkārši paskatījās. It kā sacītu: “Nu, lūk, un viss…” Viņš pietupās. Suns neaizbēga. Gulēja un skatījās acīs šim svešajam vīrietim, kurš bija apstājies.
— Kā lai tevi… — Mārtiņš izstiepa roku. — Nebaidies. Nebaidies.
Pirksti pieskārās siltajai vilnai. Pa ceļu pabrauca garām mašīna. Pēc tam vēl viena. Vadītāji skatījās pa logiem — ziņkārīgi, bet vienaldzīgi. Tipiski: nu, kaut kā jau tiks galā. Mārtiņš novilka jaku. Uzmanīgi ietina suni.
— Viss, viss, pacieties.
Suns svēra kādus divdesmit kilogramus. Nav smagi. Mašīnā viņš ievietoja aizmugurējā sēdeklī. Suns gulēja mierīgi. Viņš brauca pēc navigācijas uz tuvāko palīdzības vietu. Spogulī redzēja, kā suns ik pa brīdim paceļ galvu, skatās uz priekšējo sēdekli. Skatās uz viņu.
— Aizbrauksim, — viņš solīja skaļi. — Noteikti aizbrauksim.
Un pēkšņi saprata: pirmo reizi pēc daudziem gadiem runā ar kādu ne par darbu, ne par problēmām, ne par sadzīvi.
— Kas notika?
— Mašīna. Es redzēju.
— Jūsu suns?
— Nē, tas ir… paņēmu no ceļa.
It kā tas būtu pašsaprotami — paņemt svešu suni no šosejas.
— Paskatīsimies .
— Dariet, kas vajadzīgs.
Stunda gaidīšanas. Vēl viena. Mārtiņš sēdēja koridorā un domāja: bet kas būs, ja sieva jautās, kur viņš bija? Ko pateikt? Ka glāba suni? Viņa taču nesapratīs. Viņa teiks: “Mums pašiem problēmu gana.”
— Spēcīgs sasitums pakaļkājā, bet nekā traka. Suns jauns, stiprs — izķepurosies.
— Kas tālāk?
— Miers, siltums, laba barošana. Pēc nedēļas — kontrole. — Meitene pasmaidīja. — Jums ir jauns draugs.
Suni atnesa uz rokām.
— Kā tad tevi sauc? — Mārtiņš nomurmināja, liekot suni mašīnā. Suns nolaizīja viņam roku. Un Mārtiņš pēkšņi sajuta kaut ko dīvainu. Siltumu. It kā kas būtu izkusis. Mājās viņš atbrauca pus desmitos. Sieva sagaidīja koridorā — rokas sānos.
— Kur pazudi? Vakariņas jau otro stundu stāv!
— Te tāda lieta, — Mārtiņš pagāja sāņus, un viņa ieraudzīja suni.
— Kas tas vēl tāds?!
— Sabrauca ar mašīnu. Tieši man acu priekšā. Es nevarēju atstāt tur.
— Nevarēji?! Mums ir vienistabas dzīvoklis! Un tu atnesi no ielas suni! Suns pacēla galvu. Paskatījās uz tanti ar interesi.
Elīna stāvēja durvīs, šūpoja galvu:
— Tu mani nebeidz pārsteigt. Tas taču ir dzīvnieks! Viņš neko nesaprot!
— Saprot, — Mārtiņš noglaudīja suņa galvu. — Redzi, kā viņš skatās uz mani? It kā pateicību saka.
— Tie ir instinkti!
— Bet mums kas? — Mārtiņš pacēla acis uz sievu. — Mēs ar tevi jau trīs gadus kārtīgi nerunājam. Tikai par rēķiniem un kaimiņiem. Vai tas arī ir tikai reflekss?
— Es viņam vārdu izdomāju, — Mārtiņš turpināja. — Draudziņš. Normāls vārds sunim.
— Tu saproti, ko uzņemies? Katru dienu barot, vest pastaigās, tīrīt aiz viņa.
— Saprotu.
Suns klusi ievaidējās. Mārtiņš tūlīt pieliecās:
— Kas ir, Draudziņ?
Suns nolaizīja viņam roku. Un Mārtiņš pasmaidīja — pirmo reizi šajā vakarā. Elīna skatījās uz šo ainu un klusēja.
— Viņš paliks, — Mārtiņš teica klusi. — Ja tev nepatīk — es saprotu. Bet viņš paliks.
— Un ja es pateikšu — vai nu suns, vai es?
Mārtiņš ilgi skatījās uz sievu. Pēc tam pārvērsa skatienu uz Draudziņam, kas snauda viņam klēpī.
— Neteiksi, tu neesi tāda, es zinu.
Mārtiņš sēdēja ar suni un domāja: kad viņš pēdējo reizi tik stingri aizstāvēja savu viedokli? Kad viņam vispār bija savs viedoklis? Neatcerējās. Draudziņš gulēja blakus. Un Mārtiņš saprata: lai kas arī nenotiktu, viņš nenožēlos. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš izdarīja tā, kā lika sirds. Nevis prāts, ne sieva, ne apstākļi. No virtuves skanēja trokšņi — Elīna klāja galdu. Skaļi, demonstratīvi. Bet tomēr klāja. Tātad — pagaidām neizdzīs.
— Guli, rīt skatīsimies, kas tālāk. Pirmo nakti suns pavadīja uz dīvāna. Mārtiņš viņam uzklāja vecu segu, blakus nolika bļodu ar ūdeni. Elīna demonstratīvi aizgāja gulēt, nepateikusi ne vārda. Bet trijos naktī suns sāka smilkstēt. Mārtiņš acumirklī pamodās.
— Kas ir, mazais? — Mārtiņš ieslēdza lampu un apsēdās blakus. Suns pacēla galvu, paskatījās. Aste viegli pakustējās.
— Pacieties. No rīta brauksim vēl.
Mārtiņš noglāstīja siltās spalvas. Un palika sēdēt blakus līdz rītam. Elīna pamodās septiņos. Ieraudzīja vīru uz grīdas pie dīvāna — un viņas seja uz sekundi kļuva maigāka.
— Visu nakti negulēji? Padomā taču. Mēs neesam gatavi. Mums nav ne pieredzes, ne līdzekļu uzturēšanai.
— Iemācīsimies. Mārtiņš paskatījās uz Draudziņu. Tas laizīja savu ķepu — saudzīgi, delikāti.
— Paskaties uz viņu. Viņš taču ir labsirdīgākais suns kāds ir redzēts.
— Tagad labs. Pēc tam sāks grauzt, riet, nekārtības taisīt.
— Tad tiksim galā.
Otra diena pagāja spriedzē. Elīna klusēja, izlikās, ka mājās suņa nav.
Mārtiņš nodarbojās ar suni — baroja, dzirdināja, runāja ar viņu. Bet vakarā notika kas tāds, kas visu izmainīja.
Mārtiņš sēdēja uz dīvāna ar klēpjdatoru — pabeidza darbu. Suns gulēja blakus, ik pa laikam iesmilkstējās. Elīna izgāja no vannas istabas halātā. Mati slapji, seja bez kosmētikas. Un tad Draudziņš pacēla galvu. Ieskatījās viņā uzmanīgi. Aste sāka kustēties — sākumā vāji, tad arvien aktīvāk. Elīna apstājās.
— Ko viņš dara?
— Priecājas tevi redzot, — klusi teica Mārtiņš.
— Muļķības.
Bet suns turpināja vēzēt asti. Skatījās uz Elīnu tā, it kā viņa būtu pats skaistākais cilvēks pasaulē.
— Draudziņ, guli, — ssacīja sieva.
Suns paklausīgi nolaida galvu. Bet aste turpināja kustēties. Un Elīna pasmaidīja. Mazliet. Uz sekundi. Bet Mārtiņš to pamanīja. Trešajā dienā viņa jau pati ielēja Draudziņam ūdeni. Klusējot, bet ielēja. Ceturtajā dienā viņa pajautāja:
— Viņš ēdīs? Es redzu, ka gandrīz neko neēd. Bet ko viņam drīkst? Gaļu? Putru?
Mārtiņš atraisījās no datora:
— Tu taču teici, ka tev vienalga.
— Ne vienalga, — nomurmināja Elīna. — Ja jau dzīvo mājās, tad lai vismaz normāli ēd. Un Mārtiņš saprata: ledus sakustējies.
Lūzuma punkts notika piektajā dienā
Mārtiņš strādāja līdz vēlam vakaram, mājās atbrauca deviņos. Atvēra durvis — un apjuka. Elīna sēdēja uz grīdas pie dīvāna. Draudziņš gulēja viņai klēpī — liels, ruds, apmierināts. Viņa glāstīja viņam galvu un kaut ko klusi stāstīja.
— Rīt, varbūt, iesim ārā. Ja ķepiņa būs labāk. Paelposi svaigu gaisu. Ieraudzīja vīru — nosarka.
— Es vienkārši, viņš smilkstēja. Domāju, ka kaut kas…
— Protams, — nopietni pamāja Mārtiņš. — Pareizi dari.
Suns pacēla galvu, ieraudzīja saimnieku — un aste sāka strādāt kā metronoms. Bet no Elīnas klēpja nemaz nesteidzās celties.
— Viņš tevi iemīlējis, — sacīja Mārtiņš.
— Muļķības. Vienkārši siltumu meklē.
— Nē. Iemīlējis. Redzi, kā skatās?
Elīna nolaida acis uz suņa purniņu. Draudziņš skatījās uz viņu ar apbrīnu — patiesu, beznosacījuma.
— Kad pēdējo reizi kāds uz mani tā skatījās? — pēkšņi pajautāja viņa. Mārtiņš apsēdās blakus.
— Atceries, mēs gribējām kaķēnu? — klusi teica viņa. — Pirms piecpadsmit gadiem?
— Atceros. Tu teici — dārgi barot.
— Ne tikai tāpēc. Bija bail pieķerties. Un pēc tam zaudēt. Dzīvnieki taču dzīvo īsu mūžu.
— Toties kā viņi dzīvo. Katru dienu kā svētkus. Bez rūpēm un priecīgi. Ir ko mācīties.
— Jā. Patiešām, plaši. — Skaties, cik viņš laimīgs. It kā saprastu, ka mēs viņu pieņemam.
— Saprot.
Viņi sēdēja uz grīdas visi trīs. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem — vienkārši sēdēja kopā. Bez televizora, bez sadzīviskām sarunām.
— Zini, kas visdīvainākais? Es domāju, viņš man traucēs. Bet viņš kaut kā nomierina.
— Jā. Arī mani.
— Kad es viņu glaudu, galvā tāds klusums. Nekādu domu par problēmām. Tikai viņš un es. Viņā paskatījās uz vīru. Viņas acīs bija kas jauns. Maigs.
— Piedod man. Es vienkārši noguru baidīties. Baidīties no pārmaiņām, izdevumiem, atbildības. Klausies, bet viņš taču mūs samierināja. Saprati? Nejaušs suns no ielas — un mēs atkal runājam.
— Ne nejaušs, — teica Mārtiņš. — Atsūtīts. Un viņi palika sēdēt klusumā, kamēr suns gulēja Elīnai klēpī, un aiz loga nāca nakts. Pēc mēneša Draudziņš jau skrēja pa pagalmu kā raķete. Mārtiņš ar viņu pastaigājās katru rītu pirms darba. Un katru vakaru — visa ģimene kopā.
Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņi sarunājās. Pa īstam. Ne par rēķiniem un problēmām, bet par to, kā suns iemācījies nest kociņu. Kā smieklīgi guļ, izstiepis ķepas. Kā sagaida Mārtiņš no darba — it kā viņš būtu bijis pusgadu komandējumā.
— Zini, es sāku labāk gulēt. Agrāk visu nakti grozījos, par visu domāju. Bet tagad viņš guļ blakus, un tik mierīgi kļūst.
Lasi vēl: Mājas kaimiņiene katru sestdienu gāja uz mežu ar lāpstu, vēlāk uzzināju, kāpēc…
Draudziņš nu jau gulēja starp viņiem gultā — liels, silts, apmierināts. Brīvdienās viņi pastaigājās parkā.
— Atceries, mēs agrāk tā sēdējām? — jautāja sieva. — Kad bijām jauni?
— Atceros. Tikai tad domāju — visa dzīve priekšā. Bet tagad domāju — tā tikai sākas.
— Piecdesmit astoņos gados?
— Kāpēc gan ne? Redzi, viņš, pusotru gadu vecs, izlēma, ka dzīve ir brīnišķīga. Un pareizi dara. Kaimiņi sākumā šķībi skatījās. Pēc tam pierada. Tante Klava no blakus kāpņu telpas pat paslavēja:
— Redz, kā suns jūs izmainījis! Agrāk staigājāt drūmi, bet tagad visu laiku smaidāt. Un tā arī bija patiesība. Mārtiņš pieķēra sevi pie domas, ka steidzas mājās no darba. Nevis tāpēc, ka noguris, bet tāpēc, ka tur viņu gaida. Draudziņš pie durvīm, Elīna virtuvē — un abi priecīgi viņu redzot.
Viņš kļuva par tēti ceļa malā glābtam sunim. Un atkal kļuva par vīru sievietei, ar kuru nodzīvojis divdesmit gadus. Reiz Elīna pajautāja:
— Bet ja tu toreiz nebūtu apstājies? Būtu pabraucis garām?
Mārtiņš aizdomājās. Iztēlojās: viņš mājās, vakariņas, televizors, ierastais klusums…
— Nezinu. Droši vien mēs tā arī dzīvotu. It kā kopā, bet reizē arī katrs atsevišķi.
— Bet taču varējām…
Mārtiņš skatījās uz sievu, uz suni, uz viņu mazo ģimeni, kas gandrīz sabruka. Bet tagad bija stiprāka nekā jebkad. Viss tikai vienas ielas suņa dēļ, kas gulēja ceļa vidū. Skatījās un gaidīja to, kurš apstāsies. To, kurš pateiks: “Braucam mājās.”
