Šis neparastais stāsts ir par manu onkuli Ēvaldu. Viņš bija atvadījies no sievas, bet, ja viņš būtu zinājis, ka viņa visu redz un dzird…
Ēvalds skatījās uz ziedošo dārzu pa savas vasarnīcas logu. Greznie ābeļu, plūmju, bumbieru koki it kā baudīja paši savu krāšņumu. Ēvalds pieņēma lēmumu pārdot šo vasarnīcu. Vasaras māja, precīzāk sakot – dārzs pie tās, bija visa ciemata apbrīnas objekts. Tur bija gan ziedoši koki, gan puķu dobes, gan kalniņi, gan pat akmens dārzs.
Viss bija izveidots tā, ka jau no agras pavasara līdz vēlam rudenim vienmēr kaut kas uzziedēja, nokalta, mainījās krāsās – dārzs nemitīgi mirdzēja kā dārgakmeņi lādītē. Šis brīnums bija Jūlijas, Ēvalda sievas, nopelns. Cik daudz darba viņa tajā ieguldīja! Viņa nebija speciāliste, ne agronome – tikai zīmēšanas skolotāja. Bet ar kādu aizrautību viņa rūpējās par šo dārzu! Viņa meklēja retus augus, ar mīlestību tos stādīja, sargāja katru stādiņu.
Un viņa taču nebija tos vienkārši sastādījusi gar žogu – kā māksliniece viņa radīja īstu mākslas darbu. Ēvalds apbrīnoja Jūlijas veikumu un ar prieku viņai palīdzēja – gan ar finansēm, gan ar darbu. Pārim nebija bērnu, Jūlija nevarēja. Tāpēc šis dārzs bija kā bērns, kurā māte ielika visu savu mīlestību un darbu.
Vienīgais, kas Jūlijai neizdevās, bija izaudzēt retu ābeļu šķirni ar nosaukumu “Rozā pērle”. Stādi maksāja dārgi, un, izturējuši visu pavasari, vasaru un rudeni, tomēr aizgāja neizturēja. Jūlija atkal pirka jaunus stādus – un viss sākās no jauna. Bet pavasarī kaprīzās ābeles neizplauka nevienā lapiņā.
Kad Jūlijai palika 40 gadu, viņai cīnījās, bet nesekmīgi. Jūlijas vairs nebija. Ēvalds jutās vientuļš, un dārzs arī. Vīrietis sākumā centās rūpēties par dārzu par piemiņu sievai, bet tad saprata, ka viņam nepietiek ne spēka, ne laika. “Piedod, mīļā,” viņš teica, skatoties uz sievas portretu. “Lai labāk kāds cits pieskata dārzu, nekā tas aiziet pazūd pavisam.”
Ēvalds ievietoja sludinājumu par pārdošanu – un zvani sāka nākt drīz. Pirmie ieinteresējās kaimiņi. Vēra, kaimiņiene, dievināja visu izsmalcināto, un šo dārzu noteikti varētu rādīt viesiem.
Vita sajūsmā pastaigājās pa celiņiem, ar lakotiem nagiem bāza pirkstu ābeļu stumbros. “Brīnišķīgi! Skaisti!” viņa atkārtoja kā papagailis. “Vienīgais – es šos stabiņus noņemtu, šeit labi iederētos lapene.” Viņa norādīja uz trim nelieliem stādiņiem. Ēvalds sarauca uzacis. Šie necilie krūmiņi bija retas šķirnes pundurbumbieres, kuras Jūlija ar lielām pūlēm bija atradusi.
Viņa tās kopusi un loloti, sapņojot sagaidīt ražu, bet nesagaidīja. “Cik jūs gribat par savu vasarnīcu?” Vita jautāja Ēvaldam. Viņš nosauca summu, un Vita, pacēlusi uzaci un saraukdama lūpas, sausi atteica: “Paldies, padomāšu.”
Sākās pārskatu virkne
Viņš nebija domājis, ka pārdos māju kādam, kurš samaksās prasīto summu, bet drīz saprata, ka nav gatavs atdot šo dārgumu, Jūlijas piemiņu, pirmajam pretimnācējam. Un šķita, ka pati vasarnīca atgrūž kandidātus, jo notika visādi dīvaini atgadījumi.
Reiz atbrauca kāda sieviete, kas jau no sliekšņa sāka saimnieciski blandīties pa māju, līst skapjos. Kad viņa bez atļaujas iegāja aplūkot vannas istabu, pēc sekundes izbēga ar saukļiem. “Tur! Tur! Veseli bari!” viņa sauca rādīdama uz tualeti. Ēvalds devās pārbaudīt “barus”: ap poda malu rāpoja trekni zirnekļi, kādi 30 gabali, ne mazāk. Sieviete, bēgot ārā, paziņoja, ka apskate beigusies, un aizbrauca. Kad Ēvalds pēc tam ienāca ar līdzekli rokās – tur vairs nebija neviena zirnekļa. Vai sagadīšanās?
Pēc tam atnāca pāris. Vīrietis nepārtraukti runāja pa telefonu, bet viņa sieva ar akmens seju staigāja pa pagalmu. “Te varēs visu iztīrīt un uztaisīt grila zonu. Te – bērnu slidkalniņu un smilšu kasti. Bet šeit labi iederētos batuts,” viņa uzskaitīja vīram, kurš mehāniski māja ar galvu. Kamēr viņi staigāja, sieviete ar augstpapēžu kurpi iesprūda starp akmeņiem celiņā. Protams, par dārzu vairs nebija runas – abi devās uz pilsētu.
Tā pagāja gandrīz vesels mēnesis, un Ēvalds veica īstu “kastingu”. Likās, ka nevis kandidāti izvēlējās dārzu, bet dārzs izvēlējās sev jaunu saimnieku. Nepiemērotajiem uzreiz lika saprast, ka viņi te nav gaidīti.
Reiz atnāca māte ar dēlu. Viņš klaiņoja pa dārzu un nolauza plūmes zaru, sāka bez atļaujas tās ēst, mātei bija neērti. Bet Ēvalds atcerējās zirnekļus un pie sevis pasmaidīja.
Ēvalds jau gandrīz bija zaudējis cerību pārdot vasarnīcu. “Nu nevaru es to atstāt, saproti,” viņš teica, skatoties uz Jūlijas portretu. “Es zinu, visi šie kandidāti nav tie īstie. Bet dārzam vajadzīgs Saimnieks…”
Un reiz uz apskati atnāca apmēram 45 gadus vecs vīrietis ar sirmiem matiem, brillēs. Viņš sacīja, ka ļoti ieinteresējies par sludinājumu un vēlējies pats redzēt dārzu. “Redziet, es esmu zinātnieks, botāniķis,” viņš paskaidroja. “Sludinājumā rakstīts, ka šeit aug retas augļu koku šķirnes un augi, kas mūsu joslai nav raksturīgi.
Es gribēju pārliecināties, vai tiešām tā ir.” Ēvalds izveda viņu ekskursijā pa dārzu. Vīrietis gandrīz uz katra soļa apstājās un sajūsminājās: “O-o-o, iksiolarions! Un šī ir ziemlape! Un šī – cefalofora! Brīnišķīgi! Oho, korejiešu egle! Bet kas tas? Retie melnie āboli!”
Ēvalds šķībi vēroja vīrieti, gaidīdams, kādā veidā dārzs “padzīs” šo cilvēku. Bet viņš, šķita, ievēroja katru stiebriņu, katru lapiņu. Beidzot viesis pagriezās pret Ēvaldu un sacīja: “Ziniet, man jāsaka atklāti. Man nav tik lielas summas, cik jūs prasāt. Es nevaru atļauties nopirkt jūsu vasarnīcu. Es atbraucu tikai, lai apskatītu šo brīnišķīgo dārzu.
To droši vien veidojis cilvēks, kas labi pārzina botāniku. Piedodiet, ka atņēmu jūsu laiku.” Vīrietis devās uz izeju. “Nē, viņa bija māksliniece,” Ēvalds viņam nopakaļ teica. “Vienkārši ļoti mīlēja to, ko darīja.”
Lasi vēl: Strauji aug interese par jaunu suņu šķirni – kāds ir tās noslēpums un kāpēc tā piesaista tik daudzus
Vīrietis saprotoši pamāja ar galvu. Tad viņa skatiens pievērsās aiz bārbeļu krūma. “Kas tas tur?” viņš jautāja, sažņaugdams acis. “Vai drīkstu pieiet tuvāk?” Viņš apgāja apkārt un norādīja uz nelielu, vārgulīgu stādiņu, kas bikli rēgojās no zemes. Uz tā bija daži lapiņas un pat pāris ziedi. “Varbūt kļūdos,” sacīja zinātnieks, “bet, manuprāt, tas ir viens no retajiem ābolu kokiem – ‘Rozā pērle’. To ir ļoti grūti izaudzēt un kopt. Ko lai saka – brīnišķīgi!”
Ēvalds apmulsa. Viņš paskatījās uz to necilā izskata kociņu, kas it kā pamāja viņam ar lapiņām. Viņš nespēja noticēt. Viesis jau devās prom, bet Ēvalds stāvēja, ieurbies skatienu stādiņā. Un pēkšņi, pats nezinādams kāpēc, viņš panāca zinātnieku un izsaucās: “Ņemiet! – “Ko?” nesaprašanā iepleta acis vīrietis – “Ņemiet vasarnīcu. Dāvinu,” Ēvalds pat aizelsās, cik spēcīgi šie vārdi skanēja viņam pašam.
“Redzat,” viņš centās paskaidrot, “dārzam vajadzīgs nevis vienkārši saimnieks. Tam vajadzīgs draugs, kas to sargās un kops. Šajā dārzā mana sieva ielika savu dvēseli. Esmu pārliecināts, viņa atbalstītu manu rīcību. Spriežot pēc visa, viņa to pat vēlas.” Semjons apklusa. “Dārzam vajadzīgs kāds, kas spēj novērtēt to, kas šeit ir. Diemžēl man nav ne spēka, ne zināšanu, lai par visu šo rūpētos. Bet ar jums dārzs būs drošās rokās – to es zinu.”
Lasi vēl: “Man vairs nav kožu” jeb kā viena lauru lapa manā skapī visu mainīja
Ēvalds piedāvāja apspriest detaļas pie glāzes mājās gatavotas tējas. Jaunais saimnieks apmetās vasarnīcā. Arī viņa personīgajā dzīvē ne viss bija gludi – sieva bija aizgājusi, bērnu nebija, un nebija arī kopīgas mantas, par kuru varētu gadiem uztraukties. Dārzs viņam kļuva par īstu mierinājumu, patvērumu, jaunu māju.
Laiks ritēja, un dārzs arvien vairāk uzziedēja. Koki, kas agrāk šķita nokaltuši, nu atguva spēku, bet “Rozā pērle” izauga par spēcīgu, lepnu ābeli. Mihails rūpīgi pierakstīja katru novērojumu, katru pārmaiņu, bet visvairāk viņu pārsteidza sajūta, ka šajā vietā ir kāda neredzama klātbūtne. It kā pati Jūlija klusi staigātu pa celiņiem, pieskartos lapām un ziediem, priecātos par katru jauno asniņu.
Jā, jūs teiksiet, ka tas ir stāsta autora iedomas, bet pat ja tā…galvenais taču ir domāt par savu tuvāku. Varbūt te vairāk runa bija par pašu Ēvaldu, par to kā viņš jūtas, nevis kādas zīmes viņam sūta. Mēs saredzam to, ko vēlamies saredzēt.
