Kā mēdz teikt: “Labāk rūgta patiesība nekā saldi meli.” Tas attiecas arī uz draudzību – reizēm nākas būt tiešam un atklātam, pat ja runa ir par kādreiz ļoti tuvu cilvēku.
Tie draugi, ar kuriem reiz viss bija kopā – bērnības gadi, pirmās simpātijas, vakaru pļāpas un smiekli līdz rītam, – dažkārt kļūst par cilvēkiem, no kuriem jāatvadās uz visiem laikiem. Un tas nav lepnuma vai aizvainojuma dēļ, bet tāpēc, ka vienā brīdī kopā iet tālāk vienkārši vairs nav iespējams.
1. Draugs pārvērtās par svešinieku
Viņš nav vienkārši mainījies — viņš kļuvis pavisam citāds. Dzīve aizved cilvēkus dažādos virzienos: kāds pārceļas uz citu pilsētu, maina vidi, vērtības un uzskatus. Un kādā brīdī sarunā atnāk atskārsme, ka jūs vairs nesaprotat viens otru. Viņa joki izraisa tikai neizpratni, intereses šķiet svešas, bet vārdi neatrod atsaucību.
Jā, tas ir dabiski: cilvēki pieaug, mainās. Bet reizēm pienāk brīdis, kad veca drauga acīs vairs neredzi to, kuru reiz pazini. It kā uz veco vēstuļu lappusēm būtu palicis cilvēks, kura dzīvē vairs nav.
“Mēs mīlam atmiņas, nevis cilvēkus,” rakstīja Staņislavs Ježi Lecs.
Un patiesi — nereti mēs turamies pie atmiņu tēla, nevis pie paša cilvēka.
Kad draudzība dzīvo tikai pagātnē, tā pārstāj būt dzīva. Un dzīvu saikni nevar aizstāt ar muzeja eksponātu.
2. Kad plaisas kļūst redzamas
Ne vienmēr draudzība sabrūk skaļi. Dažreiz tas notiek nemanāmi – solījums netiek turēts, konfidenciālais kļūst publisks, noteiktās robežas izrādās pārkāptas. Un pietiek ar pavisam mazām nepatiesībām, lai pēkšņi saprastu: uzticība vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk.
Dažreiz attiecības beidzas pavisam klusi — bez skaidrojumiem, ar smaidu, it kā viss būtu kārtībā. Tomēr šī vienaldzība attālina daudz vairāk nekā jebkura atklāta saruna.
Kā teica Faina Ranevska: “Uzticība — tā ir ne tikai spēja turēt vārdu, bet arī neaizmirst.”
Un, ja kopīgās atmiņas vairs netiek cienītas un solījumi netiek ievēroti, draudzība pārtop par daļu no pagātnes.
Grūtāk ir tad, kad šāda pieredze atkārtojas. Vienu reizi vari nepamanīt, otru reizi — piedot. Taču ar laiku tas pārvēršas par ierastu modeli. Un tad draudzība, kurā trūkst drošas uzticēšanās, vairs nav īsta, bet gan tikai maldinošs tēls.
3. Draugs, kurš tikai ņem
Šādus cilvēkus ir visgrūtāk atpazīt. Viņi ir šarmanti, prot raisīt līdzjūtību un likt sajusties vajadzīgiem. Taču ikreiz, kad vajadzīga palīdzība, esat jūs. Kad jāizkliedē garlaicība — atkal jūs. Bet, kad palīdzība nepieciešama jums, draugs vienmēr “aizņemts”.
ispirms šķiet, ka tas ir nieks. Tad jūs attaisnojat drauga rīcību, sakot sev: “Nu labi, šoreiz tā gadījās.” Bet ar laiku kļūst skaidrs — tas nav par draudzību, bet par vienvirziena attiecībām, kur viens dod, bet otrs tikai saņem.
Šādās situācijās bieži skan pazīstamas frāzes: “Tu esi mans draugs, palīdzēsi taču” vai “Es vienmēr varu paļauties uz tevi.” Bet patiesa draudzība nav pienākums būt blakus, tā ir vēlme būt tur pēc sirds aicinājuma.
Marks Aurēlijs reiz teica: “Cilvēks, kas tikai ņem un nedod pretī, nav draugs, bet parādnieks.”
Un vislabāk šādus “parādus” neuzkrāt — jo tie nekad netiek atdoti.
Visnepatīkamāk ir tad, kad attiecības kļūst vienpusīgas — viens cilvēks pastāvīgi dod: savu laiku, resursus, palīdzību, bet pretī saņem tikai prasības. Tā vairs nav patiesa draudzība, bet tukša ilūzija. Šādā situācijā labākais solis nav mēģināt mainīt otru, bet vienkārši doties tālāk.
Kāpēc tik grūti palaist vaļā draudzību?
Iemesls ir vienkāršs — atmiņas. Tās saglabā tos brīžus, kad cilvēks bija līdzās, kad kopīgi tika dalīts prieks un uzticēti noslēpumi. Šķiet, ka šī saikne ir mūžīga, taču patiesībā tā var būt jau sen zudusi. Un tad paliek tikai atblāzma, kas vairs nenes nozīmi.
Ošo reiz teica: “Dažreiz jāatlaiž ne tāpēc, ka vairs nemīli, bet tāpēc, ka vari pazaudēt pats sevi.”
Kā saprast, ka draudzība ir sevi izsmēlusi?
Ja pēc tikšanās jūtat nogurumu, nevis prieku.
Ja ik reizi atrodiet attaisnojumus viņa uzvedībai.
Ja vairs nav uzticēšanās, tikai bailes kaut ko pateikt atklāti.
Ja patiesuma sajūta ir zudusi.
Mēs visi gribam domāt, ka draudzība ir uz visiem laikiem. Ka draugs ir izvēlētā ģimene. Bet reizēm dzīve parāda, ka kļūdāmies. Un tad gudrākais risinājums ir palaist šo cilvēku, lai saglabātu savu mieru.
Atmiņas nevar būt vērtīgākas par jūsu iekšējo līdzsvaru. Īstie draugi vienmēr atradīsies. Bet turēties pie tiem, kuri jau sen devušies prom, nozīmē pazaudēt sevi.
Labāk būt vienam nekā ar kādu, kas neatbilst. Un patiesā laime ir būt kopā ar cilvēkiem, pie kuriem var palikt patiesi pašam.
