Pagājušajā gadā mums beidzot izdevās iegādāties vasarnīcu. Tomēr turpat uzreiz iepazinām ļoti savdabīgu kaimiņieni – sākumā viņa šķita draudzīga un atsaucīga, bet vēlāk atklājās pavisam cita viņas puse…
Ilgi prātojām, svērām visus “par” un “pret”, izskatījām dažādus variantus, šķiet, izbraukājām visu apkārtni, līdz atradām piemērotu zemesgabalu, kas nebija pārāk tālu no mājām. Tur jau atradās sakopts namiņš – viss kārtībā, īsi sakot, varēja uzreiz pārvākties un dzīvot. Ko tad mēs izlēmām? Nolēmām, ka pagaidām tur uzturēsimies tikai nedēļas nogalēs.
Kaimiņiene – cienījama kundze gados – uzmanīgi vēroja, kā mēs nesām kastes ar mantām. Tajā pašā vakarā viņa atnāca iepazīties un iepazīstināja sevi kā Tamāru. Viņa pastāstīja, ka te dzīvojot gandrīz visu gadu. “Sākumā biju ar mazbērniem, bet vēlāk viņi abi sāka iet skolā, un mājās kļuva garlaicīgi,” viņa paskaidroja.
Bērni, lai māte nebūtu bez nodarbes, nopirkuši šo dārziņu un sacījuši: “Lai mamma nesēž četrās sienās – te būs zeme, darbs, zemenes audzēt.” Tā nu Tamāra čivina, pastaigājoties pa mūsu īpašumu, kamēr mēs gatavojāmies pie grila.
Ievākšanās svinībām mēs nolēmām cept šašliku – ogles jau bija sakarsušas, gaļa gatava. Ledusskapja mums vēl nebija, un Tamāra nesteidzās doties prom. Ko darīt? Nācās uzaicināt viņu pie galda.
Viņa arī nemaz neatteicās: “Ak, kā man patīk tādas mājas pasēdēšanas ar šašliku! Mani bērni diemžēl ar tādu uzmanību nepalutina – visu laiku tikai darbs…” Kaimiņiene aizgāja vien tad, kad mēs jau gatavojāmies iet gulēt – visu vakaru viņa pavadīja pie mums, pat nedodot iespēju mierīgi aprunāties divatā.
Mēs ar vīru nodomājām: nu gan kaimiņiene – īsta runātāja! Tomēr citādi Tamāra likās diezgan jauka – labprāt dalījās ar pieredzi un padomiem.
Nedēļu vēlāk, piektdienā, atkal braucām uz vasarnīcu – bijām sapirkuši visu nepieciešamo, arī gaļu. Tikko bijām iekūruši grilu, pie vārtiņiem parādījās Tamāra:
– “Sveiki, kaimiņi! Cik priecājos jūs redzēt! Atkal šašliku gatavojat? Tad es jums esmu īstā kompānija!”
Mums neatlika nekas cits, kā atkal aicināt viņu pie galda. Cerējām, ka viņa pasēdēs kādu brīdi un aizies. Bet nekā! Tamāra nepārtraukti runāja un ēda ar milzīgu apetīti. Nekad nebūtu domājusi, ka tik trausla pensionāre varētu tā mesties virsū gaļai! Tikai vēlu vakarā, gandrīz pusnaktī, viņa beidzot devās prom, pasakot, ka rīt agri jāceļas, jo gaidāmi dārza darbi.
Šāda viņas rīcība mūs samulsināja…
Protams, arī mums nākamajā dienā bija daudz darbu. Gribēju apgriezt veco ābeli, bet biju mājās aizmirsusi sekatoru. Sacīju vīram: “Iešu palūgt Tamārai – tik pieredzējušai dārzniecei noteikti tāds ir.”
Kaimiņiene mani sagaidīja ar smaidu, pateicās par gardo šašliku un jauko kompāniju, piebilda, ka tik lieliski pavadījusi laiku, ka pat vārdos nevarot izteikt. Es viņai teicu: “Esmu atnākusi ar lūgumu – aizdod, lūdzu, sekatoru uz pāris stundām.” Tad viņas seja pēkšņi kļuva pavisam nopietna.
Lasi vēl: Trīs cilvēku tipi, kurus nekad nevajadzētu ielaist savā dzīvē
– “Sekators? Protams, man ir. Bet es savus instrumentus citiem nedodu – pēc tam tie kļūst neasi un sabojājas,” viņa atbildēja vēsā tonī. Es pārsteigumā vien pasmaidīju un sacīju: “Kā tad tā? Tu tikko teici, ka priecājies, ka mēs esam gandrīz kā draugi!”
– “Es jau nesaku, ka jūs esat slikti kaimiņi. Bet draudzība ir viena lieta, instrumenti – pavisam cita. Savs inventārs jābūt katram pašam,” viņa atteica.
Lasi vēl: Izteiksmīgi, kraukšķīgi un ļoti garšīgi gurķīši ziemai ar auksto pagatavošanas metodi
Es biju tik apstulbusi, ka kādu brīdi klusēju. Tad noteicu: “Nu skaidrs ar tevi, dārgā kaimiņiene – kad gaļu ēst, tad pirmajās rindās, bet kad palīdzēt – tad ‘ej mājās’.”
Tamāra uzreiz atbildēja: “Es jums neesmu ne darbarīku noma, ne veikals! Vajadzēja pašiem visu sarūpēt, pirms atbraucāt uz dārzu. Un arī par šašliku nevajag man pārmest – es taču nelūdzu, lai mani aicināt ciemos!”
Tad es vairs neklusēju un pateicu visu, ko domāju par viņas nekaunību. Tagad mūsu attiecības ar kaimiņiem ir ļoti saspringtas – es pat neskatos viņu virzienā, kur nu vēl runāt. Ja būtu zinājuši, kāds “pārsteigums” mūs tur gaida, noteikti vasarnīcu būtu iegādājušies citā vietā!
