Bez mājām palikušais vīrietis apskāva suni, un viņi iemiga, bet sieviete gāja atpakaļ pa tukšo Centrāltirgu. Viņas priekšā stāvēja aina – kā suns sargāja savu cilvēku
Viņa strādāja kādā pārtikas paviljonā. Tas bija cilvēku iecienīts, pārdevēji – lieliski. Tā slava bija sena, tāpēc tur vienmēr bija rinda. Gaļu rezervēja iepriekš – pat nedēļu pirms tam. Rindas katru dienu garas. Alga viņai bija neliela. Viņa “stāvējusi pie letes”. Tā saka par tiem, kuriem pagaidām uztic tikai pašu elementārāko.
Tāpēc viņa papildus pelnīja arī ar uzkopšanu. Pēc darba, kad visi aizgāja, viņa palika un iznesa atkritumus un pārpalikumus, slaucīja un mazgāja grīdas. Par to piemaksāja mazliet, un kopā sanāca tīri labi. Tā viņa arī iepazinās ar kaķu un suņu baru, kas visu dienu pacietīgi gaidīja, kad viņa naktī parādīsies ar pārpalikumiem.
Barot tos bija stingri aizliegts. Vadība skaidroja, ka tādā veidā vairojas žurkas un peles. Bet pamēģini to izskaidrot izsalkušām acīm, kas raugās uz tevi ar lūgumu un cerību… Tad nu viņa darīja tā, lai neapvainotu kaķus un suņus un arī neiekristu – atlika viņiem ēdienu atsevišķi un sēdēja, gaidot, kamēr tie paēd. Pēc tam pārpalikumus savāca un ielika lielajos zaļajos konteineros ar vākiem.
Tur viņa arī ieraudzīja viņu – lielu, netīru suni. Viņa nepārzināja šķirnes, tāpēc varēja kļūdīties. Bet tas viņu maz interesēja, uzmanību piesaistīja kas cits. Suns izvēlējās gabalus, bet pats nekad neko neēda. Viņš tos savāca, paņēma zobos un skrēja kaut kur prom…
Pēc dažām nedēļām ziņkāre guva virsroku, un viņa nolēma sekot sunim, jo laika bija vairāk nekā gana. Kamēr pārējie kaķi un suņi ēda, viņa sekoja sunim, kas devās uz nomaļu stūri… Tas atradās pavisam blakus pārtikas paviljonam. Tur bija centrālā aleja, kas naktī vienmēr spoži apgaismota. Zem laternām bija izvietoti soliņi un pat šur tur nelieli galdiņi ar metāla krēsliem.
Pie viena no tādiem galdiņiem suns apstājās
Pie galda sēdēja vīrietis, acīmredzot bez pajumtes. Izpūrusi frizūra un bārda, veca, saplēsta jaka – to visu lieliski varēja saskatīt laternu gaismā. Suns uzkāpa uz pakaļkājām un nolika uz galda savu guvumu.
— Mana Zivtiņa, — priecīgi sacīja bezpajumtnieks. — Mana Zivtiņa, ko gan es darītu bez tevis? Tu esi mana barotāja!
Vīrietis apskāva suni un noskūpstīja viņu uz deguna. Zivtiņa nolaizīja cilvēka seju un priecīgi iečiepstējās.
— Apsēdies pretī, Zivtiņa, — turpināja vīrietis. — Pārmielosimies. Suns uzrāpās uz pretējā krēsla, un vīrietis sāka dalīt viņas atnesto cienastu. Paēduši viņi devās tālāk…
Sieviete nespēja atturēties, lai nesekotu viņiem. Centrāltirgus bija tukšs. Nonākuši visattālākajā stūrī, vīrietis ar suni apstājās. Tur bija krūmu puduri.
— Mums ar tevi ir laiks līdz pieciem rītā, — sacīja bezpajumtnieks Zivtiņai. — Pēc tam nāks sētnieki un skrējēji, un mums jābūt prom līdz viņu ierašanās brīdim…
Viņš izvilka no krūmiem vairākas kartona kastes. Nolika tās uz zemes, no turienes izvilka vecu, saplēstu guļammaisu un divus pledu. Pats viņš apgūlās guļammaisā, to uzklājis uz kastēm. Blakus izklāja vienu no pledu, uz kura apgūlās Zivtiņa. Ar otru viņš apklāja savu barotāju.
Viņi apgūlās viens otram pretī, un Zivtiņa sāka laizīt sava cilvēka seju. Sievietei pat šķita, ka viņa dzied viņam kādu savu, suņu šūpuļdziesmu – klusi, maigi tādā kā pavadījumā. Un tas atgādināja sievietei viņas bērnību un to, kā māte viņai vakarā dziedāja…
Bez pajumtes palikušais vīrietis apskāva savu pavadoni, un viņi iemiga, bet sieviete gāja atpakaļ pa tukšo parku un neredzēja vairs ne laternas, ne ko.
Viņa nezināja, kas ar viņu bija noticis un kāpēc viņš nonāca uz ielas
Un tas nebija viņas darbs spriest, viņa arī to nemēģināja. Viņas priekšā stāvēja aina – kā Zivtiņa baroja savu cilvēku. Pati neēda, nesa viņam un gaidīja, kad viņš dalīs. Un pēc tam dziedāja viņam šūpuļdziesmu…
Tagad pa naktīm viņa baroja Zivtiņu atsevišķi. Deva viņai lielus gaļas gabalus, kas palikuši pēc aizvēršanas, un bulciņas. Visu to viņa salika maisā un sacīja:
— Ņem, Zivtiņa. Aiznes savam cilvēkam. Zivtiņa priecīgi iečiepstējās un nolaizīja viņai rokas. Pēc divām nedēļām, kad viņa pēc restorāna aizvēršanas iznesa atkritumus un pārpalikumus, bezpajumtnieks gaidīja viņu kopā ar Zivtiņu:
— Es vienkārši gribēju jums pateikties, — viņš sacīja un, uzmanīgi pienācis tuvāk, paņēma viņas labo roku savās divās un, dziļi noliecies, noskūpstīja viņai pirkstus.
Viņa samulsa un izraujot roku teica:
— Ko jūs! — sacīja viņa. — Tā nevajag. Man tas taču nemaksā neko. Nāciet un paši paņemiet. Es jums iedošu, un jūsu Zivtiņai arī sagatavošu… Bez pajumtes vīrietis klanījās un pateicās. Tā tas arī aizgāja. Viņa viņiem lika labākos gabaliņus no pārpalikumiem, putru un maizi. Bet kādu reizi…
Kādu reizi viņš neatnāca. Un pēc dažām dienām viņa sāka uztraukties. Zivtiņa arī nenāca, bet tad atnāca, tikai vairs neņēma ēdienu. Viņa stāvēja sievietei līdzās un ierējās. Kaut kas noticis, nolēma sieviete un devās ar suni uz tālāko stūri. Bez pajumtes palikušais vīrietis gulēja guļammaisā un drebēja.
— Nnnnnekas briesmīgs, — viņš centās pateikt. Bet zobi tā klabēja, ka viņa ar grūtībām saprata sacīto. — Man tikai jāpaguļ un jāatpūšas…
Viņa pataustīja viņa pieri. Sieviete pasauca palīdzību un viņi aizveda vīrieti. Bet viņa aizveda mājās Zivtiņu, kas žēlabaini čiepstēja un visu laiku mēģināja mesties pakaļ mašīnai, kas aizveda viņas cilvēku. Kaut kā paskaidrojusi sunim, ka viņas saimnieks atgriezīsies, sievietei izdevās viņu paņemt pie sevis uz mājām, bet viena doma viņu neatstāja mierā.
Kurp ies tas vīrietis? Viņa pati īrēja maziņu istabiņu ar vienu gultu. Tur nebija vietas vēl vienam cilvēkam. Tad viņa apsēdās pie galda, ieslēdza lampu, saķemmēja matus un izstāstīja visu šo stāstu telefona kamerai. Uz neko necerot, viņa to ievietoja internetā. Pēc tam aizgāja gulēt…
Naktī viņai nācās celties vairākas reizes — Zivtiņa lēca augšā tumsā un nemierīgi vilka. Viņa meklēja savu cilvēku. Un sieviete mierināja suni un solīja, ka viss būs labi. No rīta, pavisam neizgulējusies, viņa vienojās ar Zivtiņu, ka tā pagaidīs mājās, bet vakarā viņas kopā dosies apciemot viņas cilvēku.
Šādi tomātus konservē Itālijā: tikai trīs sastāvdaļas un kolosāls rezultāts
Viena diena, kas izmainīja visu. To kā viena, it kā neliela rīcība, spēj izmainīt vairāku cilvēku (un suņa) dzīves līdz nepazīšanai. To uzzināsi lasot nākamo lapu
