Mēs gājām sēņot pa meža taciņu, kad pēkšņi starp bērziem pamanījām kustību. Sākumā šķita, ka tā ir parasta rudā lapsa, taču, ieskatoties tuvāk…
…sapratām — tā nebija gluži tāda, kādu esam pieraduši redzēt. Neparastais dzīvnieks lika mums apstāties un aizturēt elpu, un tieši tajā brīdī sākās mūsu iepazīšanās ar pārsteidzošo un daudzveidīgo lapsu pasauli.
Lapsas — vieni no harizmātiskākajiem un skaistākajiem suņu dzimtas pārstāvjiem. To tēls jau sen kļuvis par viltības un izsmalcinātības simbolu. Taču aiz ierastā rudās viltīgās tēla slēpjas pārsteidzoša daudzveidība — pasaulē pastāv vairāki lapsu veidi, tik neparasti, ka, sastopoties ar tiem, ne vienmēr uzreiz iespējams saprast, ka tā patiešām ir lapsa. Līdz pat tai dienai nezināju, ka tās ir tik dažādas. Jau no bērnības bija zināms, ka lapsa ir tikai viena tāda. Kā pasakā – rudā skaistule.
Pateicoties tam notikumam, sākām pēc fotogrāfijas pētīt kas tas par dzīvnieku un atklājām daudz ko jaunu. Šodien iepazīsimies ar interesantākajiem un retākajiem veidiem, no kuriem katram ir savas unikālas iezīmes, paradumi un dzīvesvietas.
Parastā lapsa — klasiskā skaistule
Tieši šo sugu mēs visbiežāk iedomājamies, dzirdot vārdu “lapsa”. Tā sastopama četros kontinentos: Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā.
Garums: apmēram 80 cm (bez astes).
Krāsojums: rudi sarkans ar baltu krūti, gaišām ausīm un asti.
Jo tālāk uz ziemeļiem dzīvo lapsa, jo tā ir lielāka un gaišāka. Vasarā tās kažoks ir īsāks un retāks, bet ziemā — kupls un garš. Aste ir tik pūkaina un gara, ka dzīvnieks bieži to velk pa zemi, bet aukstā laikā izmanto kā siltu segu.
Galvenais ēdiens — strupastes peles, taču dažkārt lapsa var noķert zaķi vai pat mazu stirniņu. Dzirdes sajūta ir galvenais palīgs: dzīvnieks spēj sadzirdēt grauzēja čiepstienu pat zem sniega kārtas.
Pelēkā lapsa — “kaķis” suņu dzimtā
Pelēkā lapsa izceļas ar sudrabaini pelēku kažoku uz muguras un purna, bet priekšpuse, kājas tai ir ar sarkanīgi baltu nokrāsu. Garā aste rotāta ar melnu svītru un tumšu galu. Pats interesantākais — šī lapsa prot kāpelēt kokos! Tai, līdzīgi kā kaķiem, ir daļēji ievelkami nagi un gari jutīgas ūsas. Spēcīgie āķveida nagi palīdz uzrāpties zaros, meklējot barību vai glābjoties no pretiniekiem.
Pelēkās lapsas dzīvo no Dienvidkanādas līdz Centrālamerikai. To ēdienkarte ir ļoti daudzveidīga: putni, olas, augļi, kukaiņi, sīki zīdītāji.
Lielausainā lapsa — “antena” tuksnesī
Šī lapsa uzreiz piesaista skatienu ar savām milzīgajām ausīm — līdz pat 13 cm garām. Tās ne tikai pastiprina dzirdi, bet arī palīdz atdzesēt karstajā klimatā. Krāsojums — smilšaini pelēks ar sudrabainiem un brūnganiem ieslēgumiem. Uz purna ir “maska”, kas atgādina jenota sejas rakstu, bet pa asti stiepjas tumša svītra.
Lielausainā lapsa dzīvo Āfrikā, un tās areāls ir sadalīts divās zonās — austrumu un dienvidu. Galvenais barības avots ir termīti, kurus tā veikli izrok no zemes. Bet pateicoties cilvēkiem, tā var būt sastopama citur.
Tibetas lapsa — kvadrātveida purniņš
Tibetas lapsa ir viena no visneparastākajām pēc izskata. Purna apmatojuma īpatnību dēļ tā šķiet gandrīz kvadrātveida, bet skatiens — nedaudz neapmierināts.
Izmēri tai ir pieticīgi: garums 60–70 cm, svars 5–6 kg. Aste kupla un gara, gandrīz tikpat gara kā ķermenis. Šīs lapsas mājo Tibetas stepēs un pus smilšainajos apgabalos, kā arī Ziemeļrietumindijā. Tās pārtiek galvenokārt no murkšķiem, susuriem un citiem grauzējiem. Tieši šo lapsu mēs arī sastapām. Kā viņa nonākusi mūsu mežos – labs un interesants jautājums. Drīzāk kāds to ievedis.
Kas noteikti būtu jāizdara, ja redzat Latvijas dabā neierastu dzīvnieku – par to nākamajā lapā. Nepalaid šo informāciju garām
