Patiess stāsts. Viņai bija 36. Viņam — 18. Viņam tā bija pirmā mīlestība
Ar vienaudžiem bija garlaicīgi — viņu intereses šķita tukšas, viņu skatījums uz dzīvi — šaurs. Viņu vilka pie brieduma, pie gudrības, pie tās īpašās sievišķās spēka, kas parādās ar pieredzi.
Raitis mācījās kultūras un izglītības augstskolā. Un bezcerīgi iemīlējās. Nevis kursa biedrenē, bet savā deju pasniedzējā. Antra, sieviete ar mazu dēlu. Viņa bija no tām, ko dzīve pamatīgi bija sašūpojusi: jaunā speciāliste pēc norīkojuma, kopmītne, ideālā vīrieša meklējumi līdz trīsdesmit… kurš tā arī neatradās. Rezultātā — romāns ar precētu kolēģi, bērns, kuru tēvs neatzina.
Viņa dzīvoja īrējot istabu vecā mājā ar ērtībām pagalmā. Viņas pasaule sastāvēja no darba, bērnudārza un bezgalīgas nedrošības. Un tad parādījās viņš. Jutīgs, uzmanīgs, labsirdīgs jauneklis Raitis.
“Man nav grūti, Antra,” — viņš teica un paņēma viņas dēlu no bērnudārza. “Man nav grūti,” — un skrēja izpirkt akcijas preces veikalā. Viņš veda kartupeļus, pienu, gaļu no saviem vecākiem, no ciema un pamazām kļuva par viņas kluso ostu, viņas atbalstu. Viņa pirmo reizi pēc ilga laika sajuta, ka nav viena.
Tā viņi satuvinājās. Slepeni. No mājas izgāja dažādos laikos, lai neietu kopā uz nodarbībām. Skolā tēloja, ka nekādu attiecību nav. Ja uz ielas viņa redzēja kolēģi, tūdaļ attālinājās no Raita, tēlodama, ka satikušies nejauši. Viņa ļoti kaunējās no viņa, sava studenta, gandrīz vēl puišeļa.
Protams, baumas nonāca līdz direktoram. Tas izsauca viņu uz pārrunām, stāstīja par pantu — lai gan Raitim jau sen bija vairāk nekā astoņpadsmit. Viņa lūdza “ļaut viņam pabeigt skolu”, iegūt diplomu. Solīja, ka viņi salaulāsies un aizbrauks no pilsētas, lai nevienam netraucētu.
Tā arī notika. Tiklīdz Raitis saņēma diplomu, viņi apprecējās un pārcēlās uz citu pilsētu. Atrada darbu, saņēma kā jauna speciālistu ģimene lielu atbalstu. Pēc tam — ilgi gaidīto vienistabas dzīvokli, kur piedzima viņu kopējā meita. Raitis oficiāli pieņēma viņas pirmdzimto, kļūdams tam par īstu tēvu.
Viņa mamma un radi nesaprata. Pilnīgi. “Ko viņš viņā atradis?”, “Ar ko viņa viņu notur?” — šie jautājumi gadu gadiem karājās gaisā. Māte samierinājās tikai tad, kad saprata, ka citu mazbērnu nebūs, un viņas vienīgā mazmeita devās pirmajā klasē. Tad viņa sāka vest meiteni pie sevis uz ciemu uz visu vasaru.
Gadi gāja. Vecuma starpība it kā izzuda, bet tad notika neizbēgamais…Par to lasi nākamajā lapā
