Horvātijā vietējā iedzīvotāja Marina devās uz beļģu aitu suņu audzētavu. Tur viņa izvēlējās sev trīs kucēnus…
kurus nosauca par Alfu, Reu un Kiu. Kā izrādījās, šos suņus audzētavas darbinieki bija atraduši pamestus kastē laukā un sākuši aprūpēt kā parastus kucēnus.
Tomēr, jo vecāki kļuva “kucēni”, jo mazāk viņi atgādināja suņus. Apkārtējie sāka Marinu ieteikt parādīt dzīvniekus speciālistiem. Pēc ilgiem pierunāšanas mēģinājumiem viņa piekrita, un savvaļas dzīvnieku aizsardzības organizācijā viņai paskaidroja, ka tie nemaz nav beļģu aitu suņi, bet gan šakāļi. Pēc speciālistu teiktā, tos kategoriski nedrīkst palaist savvaļā, jo tur viņi neizdzīvos.
Tad tika ieteikts tos nodot zooloģiskajam dārzam. Tomēr tas Marinai nepatika, jo viņa jau bija pie tiem pieķērusies. Sieviete apgalvo, ka šie šakāļi atsaucas uz saviem vārdiem un viņu mīl, tāpēc pagaidām šie mazulīši paliks dzīvot pie viņas. Taču, ja tomēr radīsies grūtības, zoodārzs būs gatavs tos pieņemt.
Stāsts Nr.2
Zemnieks, kura vārdu neatklāj, savā īpašumā atrada “traku kaķi”. Dzīvnieks skrēja pa teritoriju un slēpās sienā, netuvojoties cilvēkiem. Pusgada laikā dzīvnieks vairākas reizes parādījās uz zemnieka zemes. Vīrietis vērsās pēc palīdzības pie savvaļas dzīvnieku patversmes un noskaidroja, ka kaķēns izrādījās Āfrikas servals.
“Bija pārsteidzoši, ka šis kaķis spēja tā noturēties sešus mēnešus, bet viņam tas acīmredzami izdevās, spriežot pēc putnu spalvu daudzuma, ko atradām šajā vietā, — sacīja savvaļas dzīvnieku rezervāta prezidente Tanja Smita. — Par laimi šim servalam cilvēki, kas viņu noķēra slazdā, ļoti labi par viņu parūpējās… bet no kurienes viņš radies, joprojām ir mīkla.”
Servalu pārņēma TCWR glābšanas komanda. Viņi parādīja dzīvnieku speciālistam, un tas noteica, ka “kaķēnam” ir aptuveni trīs gadi. Servals bija spēcīgs un nebija cietis no sala, iespējams, tādēļ, ka dzīvoja zem siena ķīpām, pasargājoties no nelabvēlīgiem laikapstākļiem.
Lasi vēl: Spraudeņu veidošana no ziemā nopirkto rožu pušķiem, pastāstīšu kā es to daru
“Speciālists nespēja atrast mikročipu, — stāsta Smita. — Mēs nezinām, vai šis kaķis bija mēģinājums pieradināt to kā mājdzīvnieku un pēc tam palaist vaļā, vai arī tas ir daļa no kādas audzēšanas shēmas, no kuras izbēdzis.”
Sākumā kaķis uzvedās traki: metās pret voljēru un šņāca. Taču, kad servals sāka normāli ēst un dzert, viņš kļuva mierīgāks. Pat tika redzēts spēlējamies savā guļvietā. Darbinieki plāno ar laiku iepazīstināt viņu ar citiem Āfrikas servaliem.
Lasi vēl: Ziedkāposti mīklā, kā padarīt tos kraukšķīgus, bez miltiem, bez olām, cepeškrāsnī un pannā
TCWR piedāvā atbalstītājiem ziedot, apmaiņā iegūstot tiesības dot servalam vārdu, un cer, ka kāds liels atbalstītājs uzņemsies saistības nodrošināt šim savvaļas kaķim aprūpi viņu iestādē, jo uzturēšana nav lēta. Abi stāsti savā būtībā ir ļoti līdzīgi – tie atklāj, cik viegli cilvēkiem ir kļūdīties, cenšoties saprast dzīvniekus, un cik liela nozīme ir speciālistu iesaistei.
Šeit redzams, ka laba sirds un vēlme glābt dzīvniekus reizēm noved pie negaidītiem atklājumiem. Sieviete bija pārliecināta, ka audzina suņus, bet patiesībā viņa izaudzināja savvaļas dzīvniekus. Šis gadījums atgādina, cik svarīgi ir laikus konsultēties ar profesionāļiem, jo savvaļas dzīvniekiem ir pavisam citas vajadzības un instinkti nekā mājdzīvniekiem.
Abi gadījumi parāda, ka cilvēki bieži vien no laba prāta mēģina palīdzēt, taču savvaļas dzīvniekus nevajadzētu jaukt ar mājdzīvniekiem. Situācijā, kad audzētāji uzdevuši tos par aitu suņiem un par to vēl paprasījuši samaksu ir absurds, bet pierādīt neko nevar.
Pat, ja tie šķiet draudzīgi un mīlīgi, viņu vieta ir īpašos apstākļos — vai nu dabā (ja iespējams), vai profesionālās patversmēs, zoodārzos un rezervātos. Šie stāsti māca, cik svarīgi ir cienīt dabas likumus un atcerēties, ka cilvēka “mīlestība” ne vienmēr nozīmē dzīvnieka labklājību.
