Patiess, neizdomāts stāsts. Ir pagājuši jau 30 gadi, kopš mēs pārcēlāmies uz savu māju, kuru būvējām septiņus garus gadus uz reiz atstāta, ar dadžiem un nezālēm aizauguša zemesgabala
Sapnis piepildījās, bet tautas gudrība saka: «Nepērc sētu, pērc kaimiņu». Mums paveicās — mūsu kaimiņš izrādījās šīs vietas galvenā vērtība.
Pirmais, kurš pārkāpa mūs zemesgabala slieksni ar apsveikumiem, bija Romāns. Vecāks, bet stiprs vīrs ar gudru skatienu.
«Es jau vairs necerēju, ka šo gabalu kāds nopirks. Ar dadžiem aizauga, pavasarī sausais zelmenis, ugunsbīstami. Cik varēju, tik nopļāvu. Nu, tagad saimnieks ir. Ļaujiet iepazīties — Romāns, jūsu kaimiņš.»
Viņš kļuva par mūsu sargeņģeli jau no pirmās dienas. Izbijis jūrnieks, arī apavu meistars, aizraujas ar dārza darbiem un patīk visu izgatavot pašam. No darba nebaidās un cilvēks labs. Ar sievu Olgu viņi izaudzināja četrus bērnus. Viņa strādāja kolhozā, bet viņš bija vilnas apavu meistars. Ar saviem filca zābakiem un čībiņām viņš apavus sarūpēja visai apkārtnei.
«Darbs netīrs, — pasmīnēja viņš, — bet godīgs. Vilna, karsts ūdens, dauzītājs… Un pacietība. Galvenais ir pacietība.» Amatu viņš bija apguvis pats, nevis mantojis.
Viņš nekad nesūdzējās. Ne par problēmām, ne par dzīves grūtībām. Tā vietā viņam bija savi svētki — 2. marts. «Mana otrā dzimšanas diena,» viņš mēdza teikt. Tajā dienā pēc viņu atrada un palīdzēja. «Grēks sūdzēties, — atkārtoja viņš. — Kāds augstāks man deva šo dienu, deva ģimeni, bērnus. Es dzīvoju.» Man neko daudz nevajag – vien mieru un saticību. Teica Romāns.
Reiz viņam piedāvāja dzīvokli pilsētā. Romāns kategoriski atteicās. «Man ir sava māja, es pats to uzcēlu. Tā ilgāk par mani izturēs un bērniem kalpos. Atdodiet dzīvokli tam, kam tas tiešām vajadzīgs.» Olga tikai nopūtās — viņa saprata viņa patiesību.
Lasi vēl: Neparasts gadījums, kad nopirktie kucēni izrādījās šakāļi – cilvēki pelna kā vien var, bet nu tā…
Kamēr mēs būvējāmies, viņš (kaimiņš Romāns) bija mūsu balsts. Ieteica, kur dabūt materiālus, aizdeva instrumentus. Atceros, kā reiz mēs salijām rudenīgā lietū, nebija kur patverties (mājas karkass jau stāvēja, bet jumta vēl nebija). Viņš mūs ieraudzīja un aicināja savā mājā. Olga mūs pacienāja ar karstu tēju, mēs izžuvām un sasildījāmies.
Tā mēs sadraudzējāmies, it kā kļuvām viena ģimene. «Tuvs kaimiņš labāks par tālu radiņu» — tas bija tieši par viņu. Viņš bija taktisks un gudrs, katrs viņa vārds bija apdomāts. Uzraudzīja kārtību visā ielā, lai nemētājas atkritumi, lai ziemā notīra sniegu.
Mēs ievācāmies savā mājā, un jau nākamajā rītā uzzinājām, ka Romāns klusi aizgājis mūžības miegā. It kā tikai bija gaidījis, lai nodotu mums stafeti — tagad mēs esam saimnieki ne tikai savā mājā, bet arī šajā ielā, šajā kopības sajūtā un atbildīgi par visiem kaimiņiem pensionāriem, kas dzīvo blakus.
Lasi vēl: Dzīvoju laukos, studēju Rīgā un tas ko dzirdēju braucot 3h autobusā mainīja manus uzskatus pavisam
Viņš bieži sacīja, ka no aiziešanas nebaidās. Viņam, dziļi ticīgam cilvēkam, tā bija ilgi gaidīta satikšanās, kurai viņš gatavojās visu savu dzīvi. Varbūt viņš baznīcā bija tikai pāris reižu (un arī par to neesmu drošs), bet viņa ticība bija īsta. Un pats viņš bija patiess — tāpat kā daudzi no tās paaudzes, kas pārdzīvoja karu, grūtības un trūkumu.
Tagad, ik dienu raugoties uz viņa koptajām mājām, mēs viņu atceramies un saprotam, ka mums neiedomājami paveicies. Labākais kaimiņš ir tas, kurš māca tevi dzīvot, būt pacietīgam un labestīgam, pat nemēģinot mācīt. Vienkārši — dzīvojot. Viņa gudro vārdu pietrūkst mums visiem. Visai mūsu ielai.
