Pēc laika ļoti priecājos, ka tēvs uzdeva šo jautājumu…
— Tagad tev zvanīs tētis, bet tu necelsi klausuli. Dāvis paspēja aizsniegties pēc Martas telefona ātrāk nekā viņa pati. Uz ekrāna iedegās “Tētiņš” ar sirsniņu.
— Kāpēc man nevajadzētu atbildēt savam tēvam?
— Tāpēc, ka viņi visu sagroza. Klasiska kontrole caur it kā rūpēm.
Marta paskatījās uz puisi, ar kuru bija kopā tikai trīs nedēļas. Viņš jau bija paspējis ievākties pie viņas šajā vienistabas dzīvoklī. Trīsdesmit trīs kvadrātmetri dāvināta laime no mīlošiem vecākiem.
— Tas ir mans tēvs. Viņš uztraucas.
— Tieši tā. Viņš rada mākslīgas emocijas, lai kontrolētu tavas emocijas. Palasi par tādām attiecībām ģimenē. Telefons apklusa. Marta apsēdās uz gultas malas, kas vienlaikus kalpoja arī par dīvānu viesistabā.
— Zini, kad vecāki dāvina nekustamo īpašumu, viņi parasti to reģistrē uz viņa vārda, — turpināja Dāvis, šķirstot kaut ko planšetē. — Bet šeit dzīvoklis joprojām ir uz tava tēva vārda. Aizdomīgi.
— Tētis teica, ka noformēsim mazliet vēlāk. Tie ir tikai dokumenti.
— Aha. Bet pagaidām tu dzīvo viņa īpašumā. Ērti. Jebkurā brīdī var izmest.
Marta sajuta savādas emocijas. Varbūt viņam taisnība? Varbūt es patiešām dzīvoju kaut kādā nabadzībā, un vecāki mani maldina? Jā, dzīvoklis bija mazs. Jā, rajons nebija tas labākais. Bet tas bija dāvinājums divdesmitajā dzimšanas dienā. Vecāki krāja, pārdeva vasarnīcu.
— Viņi centās manis dēļ, — klusi sacīja viņa.
— Marta, nu padomā loģiski. Tavs tēvs ir galvenais inženieris. Māte — nodaļas vadītāja. Un viņi tev uzdāvina vienistabas dzīvokli tādā rajonā? Vai tas tiešām ir viņu maksimums? Dāvis piegāja pie loga, skaisti iezīmējot siluetu vakara gaismā.
— Zini, cik šis dzīvoklis maksā?
— Un ko tu piedāvā?
— Pārdot šo mājokli. Pielikt naudu un nopirkt normālu dzīvokli. Rajonā, kur var normāli dzīvot.
Martai kaut kas viņa vārdos šķita loģisks, bet nepatīkams. No rīta telefonu sapurināja mammas zvans.
— Kā tu jūties? Vakar neatbildēji tētim.
— Viss kārtībā, mamm. Vienkārši… biju nogurusi.
— Varbūt atbrauksi brīvdienās? Es kotletes uztaisīšu, parunāsim. Aiz muguras atskanēja Dāvim raksturīgā neapmierinātā nopūta.
— Nezinu vēl, mamm. Darba daudz.
— Labi, saulīt. Tikai tu tur… uzmanies ar jaunām pazīšanām. Tētis saka, tev kāds parādījies?
— Mamm!
— Labi, labi. Vienkārši esi piesardzīga. Marta nolika klausuli. Dāvis jau vārīja kafiju mazītiņajā virtuvē.
— Atkal kontrolē, — viņš noteica. — Kotletes kā ēsma. Klasika.
— Tā nav kontrole. Tā ir rūpes.
— Rūpes ir tad, kad dāvina normālu mājokli, nevis atdod to, kas lētāks. Un pēc tam vēl seko katram tavam solim. Marta klusēja. Viņa vārdos bija sava daļa patiesības, bet…
— Paklau, bet kas, ja mēs vienkārši aizbrauktu uz nekustamo īpašumu aģentūru? Paskatītos variantus. Bez saistībām.
— Dzīvoklis pat nav uz manis reģistrēts.
— Tad ir īstais laiks nopietni parunāt ar vecākiem. Pieprasīt dokumentus. Saruna ar tēvu notika pēc divām dienām.
— Tēt, kad mēs noformēsim dzīvokli uz manis vārda?
— Kas noticis, meitiņ? Kāds spiedienu izdara? Marta apjuka no tiešā jautājuma. — Nē, vienkārši gribu saprast.
— Saprast ir labi. Tad saproti vēl ko. Dokumentus noformēšu, kad būšu drošs, ka tu pieņem pārdomātus lēmumus. Bet pagaidām redzu — tev blakus ir cilvēks, kuru ļoti interesē tava nekustamā īpašuma jautājums.
— Tēt, tu viņu pat nepazīsti!
— Bet tu pazīsti? Uzvārdu, darbavietu, no kurienes viņš ir? Marta apzinājās, ka tiešām par Dāvi zina ļoti maz. Satikās kafejnīcā, viņš bija asprātīgs, skaists, pārliecināts par sevi. Pēc nedēļas viņš deva mājienu par grūtībām ar dzīvesvietu. Vēl pēc nedēļas pārvācās.
— Tēt, es esmu pieaugusi.
— Pieaugusi — tas nozīmē, ka vari atbildēt uz maniem jautājumiem par šo puisi. Marta nespēja atbildēt.
Vakarā Dāvis sagaidīja viņu ar rožu pušķi un plānu aiziet uz nekustamo īpašumu aģentūru.
— Rīt paskatīsimies divistabu dzīvokli. Iedomājies, cik skaisti?
— Bet nauda no kurienes? Man būs knapi puse no pārdošanas, tev cik?
— Neesi tik piezemēta. Atradīsies. Kredīts, piemēram. Vai tavi vecāki pieliks. Ja jau viņi ir tik gādīgi.
— Dāvi, bet kur tu strādā?
— Kas tā par pratināšanu? Esmu frīlanceris. Mārketings, konsultācijas, dažādi projekti.
— Parādi ienākumu dokumentus.
— Tu kaut kā dīvaini jautā. Tavi vecāki tevi uzkurinājuši pret mani?
— Mani vecāki tevi vispār nav redzējuši.
— Tieši tā! Un jau spriež. Tas daudz ko pasaka. Nākamajā dienā Marta pamodās no trokšņa priekšnamā. Dāvis bāza kaut ko lielā sporta somā.
— Tu kurp?
— Man jāaizbrauc uz pāris dienām. Darbu dēļ.
— Kādu darbu dēļ?
— Uzticība ir attiecību pamats. Ja tu man netici, tad kāpēc mēs vispār esam kopā?
— Ja uzticība ir pamats, tad kāpēc tu nesaki, kur strādā? Dāvis aizgāja. Marta palika viena dzīvoklī. Vakarā piezvanīja mamma. — Kā klājas, saulīt?
— Mamm, vai varu atbraukt? Parunāt.
— Protams! Tētis atbrauks pakaļ.
Vecāku māja sagaidīja viņu ar mājīgumu. Marta apsēdās pie galda, pie kura bija ēdusi visu bērnību, un pēkšņi saprata, cik ļoti bija noilgojusies.
— Pastāsti par to puisi, — tēvs iesāka bez aplinkiem.
— Tēt, viņš… izrādās, es gandrīz neko par viņu nezinu.
— Bet ko zini?
— Vārdu, vecumu. Saka, ka ir mārketinga frīlanceris. Ļoti skaisti stāsta par ģimenēm un kontroli. Mamma un tēvs apmainījās skatieniem.
— Meitiņ, vai viņš nejautāja par dzīvokli? — piesardzīgi pajautāja mamma.
— No kurienes tu zini?
— Jo tādus mēs jau esam redzējuši. Atceries tanti Gaidu? Viņas meita Santa šķīrās, dabūja dzīvokli. Pēc mēneša parādījās smuks jauneklis. Arī pašmācīts “speciālists”, arī runāja par vecākiem. Labi, ka Gaida laikus iejaucās. — Un kas notika?
— Izrādījās, ka puisis bija profesionāls alfons. Specializējās uz īpašumu. Santa gandrīz pārdeva dzīvokli. Marta sajuta ko nelāgu. — Bet varbūt Dāvis ir citāds?
— Varbūt, — piekrita tēvs. — Tad viņam nebūs iebildumu iepazīties ar mums. Normāli puiši no meitenes vecākiem neslēpjas. Nākamajā dienā Dāvis uzradās ar jaunu plānu.
— Es atradu lielisku divistabu dzīvokli! Saimnieks gatavs ātrai darījuma slēgšanai. Vajag tikai noformēt tavu dzīvokli uz tevis un pārdot.
— Bet varbūt vispirms tu iepazīsies ar maniem vecākiem?
— Kāpēc steigties? Vispirms atrisinām dzīvokļa jautājumu, pēc tam ģimenes formalitātes.
— Gluži otrādi. Vispirms formalitātes.
— Marta, tu mani nesaproti. Es domāju par mūsu nākotni!
— Bet es domāju par tagadni. Un tagadnē gribu, lai mans puisis iepazīstas ar manu ģimeni. Dāvis paklusēja, kaut ko apdomājot.
— Labi. Bet uzreiz pēc iepazīšanās ķersimies pie dzīvokļa. Citādi saimnieks pārdos kādam citam. Tikšanos sarunāja svētdienā pie vecākiem. Marta uztraukusies, bet Dāvis bija mierīgs un šarmants.
— Labdien, Anna, Viktor. Dāvis, ļoti patīkami. Tēvs paspieda roku, vērtējoši skatoties uz viesi. — Apsēdieties. Marta stāstīja, ka esat mārketinga speciālists.
— Jā, frīlanceris. Strādāju ar dažādiem projektiem.
— Konkrēti ko darāt?
— Zīmolu virzīšana, konsultācijas biznesa attīstībā. Tagad, piemēram, palīdzēju vienam startapam iziet tirgū.
— Interesanti. Kādam startapam?
— IT joma. Mobilās lietotnes izstrāde.
— Nosaukumu neteiksiet?
— Pagaidām zem komercnoslēpuma. Tēvs pamāja ar neizteiksmīgu seju.
— Bet kur dzīvojat?
— Pagaidām pie Martas. Protams, uz laiku. Tieši meklējam ko nopietnāku.
— Jūs meklējat vai viņa meklē?
— Mēs meklējam. Kopā.
Mamma pasniedza tēju. Dāvis atslāba, acīmredzot domādams, ka grūtākais ir garām.
— Jums ir brīnišķīga meita. Gudra, skaista. Žēl tikai, ka dzīvoklis par mazs diviem.
— Vienam pietiek, — sausā balsī atbildēja tēvs
— Nu, nākotnē taču ģimene jāpaplašina? Bērni, viss tāds. Trīsdesmit trīs kvadrātmetri — tas nav nopietni.
— Nopietni ir tad, kad jauns cilvēks pats var uzturēt ģimeni. Nevis uz meitenes īpašuma rēķina.
Dāvis sakustējās, bet ātri apjauta.
— Saprotu jūsu piesardzību. Bet mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā. Kopīgas investīcijas nekustamajā īpašumā ir normāli.
— Kādas tieši ir jūsu investīcijas? — tieši pajautāja mamma.
— Nu… es organizēšu procesu. Atradīšu pircēju, nokārtošu darījumu. Tas arī ir vērtīgs ieguldījums.
— Bet naudu kas pieliks?
— Paņemsim kredītu.
— Uz ko?
— Uz… uz abiem, protams.
— Ar kādiem ienākumiem jūs paņemsiet kredītu? — neatlaidās tēvs.
— Man ir izziņa. Vidējie ienākumi tirgū.
— Parādiet.
Dāvis pārsteigti izpleta rokas.
— Nu, es kā būtu ko tādu katru dienu līdzi nēsājis.
— Protams, ka nav, — pamāja tēvs. — Tāpat kā startapa adreses un projekta nosaukuma.
— Jūs mani pratināt!
— Bet jūs uzvedaties tā, lai to vajadzētu darīt.
Marta sēdēja starp vecākiem un Dāvi, sajūtot, kā sabrūk ilūzija par skaistām attiecībām.
— Tēt, varbūt nevajag tik tieši?
— Vajag, meitiņ. Šis jauneklis ielien uzticībā vientuļām sievietēm, pierunā pārdot mājokli un pazūd. Standarta metode.
—Tā ir neslavas celšana! — Dāvis piecēlās. — Es patiesi mīlu jūsu meitu!
— Tad kāpēc uzreiz runājāt par dzīvokļa pārdošanu? Kāpēc negribējāt iepazīties ar mums? Kāpēc nevarat nosaukt darbavietu?
— Es strādāju pats uz sevi… man tas nepatīk. Marta, ejam. Mēs aizejam.
— Nē, — klusi sacīja Marta. — Es palieku.
— Ko nozīmē — paliec?
— To, ka gribu saprast. Dāvi, parādi man sava konta izdruku. Tagad. Vai dod telefona numuru sava startapa vadītājam.
—Es nepalikšu ģimenē, kur mani uzskata par ko tādu.
— Bet es nepalikšu ar cilvēku, kurš nespēj pierādīt, ka tāds nav, — atbildēja Marta. Dāvis izskrēja no dzīvokļa. Marta apsēdās uz dīvāna.
— Mamm, tēti, man kauns.
— Par ko, saulīt?
— Par to, ka noticēju. Par to, ka gandrīz pārdevu jūsu dzīvokli.
— Ne mūsu, bet tavu, — maigi sacīja tēvs. — Dokumentus rīt noformēšu. Tu esi pieaugusi, tev ir tiesības kļūdīties.
Lasi vēl: Dārgu līdzekļu vietā augustā zem ābeles iemetu sauju bezmaksas mēslojuma
Tēvs apķēra viņu, un Marta sajuta viņa odekolona smaržu — to pašu, ko atcerējās no bērnības. — Tēt, man bija tik bail, ka jūs teiksiet “mēs taču brīdinājām”.
— Nekad, meitiņ. Mēs tevi mīlam. Neskatoties ne uz ko. Mamma glāstīja viņai matus, kā bērnībā, un Marta saprata: lūk, kas ir īsta drošība.
— Bet es taču gandrīz izdarīju muļķību.
— Gandrīz — nenozīmē izdarīji. Galvenais, ka laikus attapies. Mamma apskāva meitu.
— Zini, mēs speciāli izvēlējāmies šo dzīvokli. Ne pašu lielāko, ne pašā prestižākajā rajonā. Bet savu. Tavu. Lai tu varētu sākt pieaugušo dzīvi patstāvīgi.
Pēc nedēļas Marta atgriezās dzīvoklī, nebija ne miņas no Dāvja — viņš, acīmredzot, savas mantas paņēma, kamēr viņa bija pie vecākiem. Uz galda gulēja zīmīte: “Žēl, ka tu izvēlējies vecāku kontroli mūsu laimes vietā. Dāvis.” Marta saņurcīja lapiņu un iemeta atkritumos. Vakarā piezvanīja mamma:
— Kā klājas tavā dzīvoklī?
— Viss ir labi, mamm. Ļoti labi. Trīsdesmit trīs kvadrātmetri pēkšņi šķita milzīga telpa jaunai dzīvei. Godīgai dzīvei. Viņa atvēra logu — dzīvoklī vēl smaržoja pēc Dāvja, viņa lētajām smaržām un meliem. Vējš izpūta matus, un Marta dziļi ievilka elpu. Gaiss šķita citāds — tīrs, savs. Pirmo reizi trīs nedēļu laikā viņa sajutās mājās. Savās mājās.
Telefons iepīkstējās — ziņa no nezināma numura: “Marta, varbūt parunāsim? Dāvis.” Viņa izdzēsa ziņu nelasot un nobloķēja numuru. Tā bija brīvība.
