Valdas vīrs aizgāja pirms piecpadsmit gadiem. Pie jaunākas. Teica: “Ar tevi ir kā muzejā — skaisti, bet par ilgu”
Un pazuda no viņas dzīves. Valda pat pati brīnījās — kāpēc? Novāca viņa mantas, pārkārtoja mēbeles. Telpa kļuva plašāka. Sākumā klusums pat iepriecināja. Neviens neieslēdz televizoru pilnā skaļumā. Neviens nemet pa istabu zeķes. Neviens neprasa vakariņas tieši pulksten astoņos. Bet vēlāk klusums sāka spiest. Īpaši vakaros. Un brīvdienās.
Barciku viņa atrada pagalmā — maziņu, čiepstošu. Kaķene no kaimiņmājas bija atstājusi zem kāpnēm un pēc tam kaut kur pazudusi. Sētnieki grasījās kaķēnus izmest.
— Šo ņemšu, — teica Valda un pacēla pelēko kamoliņu. Kāpēc? — pati nesaprata. Pirmās nedēļas bija traks laiks. Kaķēns ņaudēja pa naktīm, darīja darīšanas kur pagadās. Valda cēlās ik pēc divām stundām, lai barotu.
— Traka esi, — kurnēja kaimiņiene. — Tavā vecumā kaķēnu ņemt! Bet Valda neklausījās. Pirmo reizi daudzu gadu laikā viņai nebija laika domāt par klusumu.
Pēc tam Barciks paaugās. Pārvērtās par skaistu kaķi ar zaļām acīm un baltu krūtežu. Sagaidīja viņu no darba. Vakaros murrāja klēpī. Rītos modināja, prasot brokastis. Un māja atdzīvojās. Tagad Valda steidzās uz mājām. Pirka Barcikam rotaļlietas, dārgu barību, vitamīnus. Stāstīja viņam par darbu, par laikapstākļiem, par kaimiņiem.
Viņš klausījās. Nopietni tā piekrītoši pamāja ar purniņu. Gandrīz kā vīrs. Tikai labāk — nepārtrauca. Septiņi gadi laimes. Septiņi gadi, kad māja nebija tikai naktsmītne. Bet tad Barciks pazuda.
— Barcik! Barcik, nāc ēst! — tajā vakarā Valda stāvēja uz balkona un satraukti lūkojās krēslā. Parasti viņš jau sen bija mājās. Vienmēr līdz sešiem vakarā atnāca. Kā pēc pulksteņa. Bet tagad jau astoņi. — Barcik! — viņa sauca skaļāk, neievērojot kaimiņus. Klusums. Kur gan viņš ir?
Valda nolaidās pagalmā, izstaigāja visus pagrabos un kāpņutelpās. Pielūkojās zem katras mašīnas. Barcikam patika tur slēpties karstumā, bet tagad taču oktobris — kāds vēl karstums?
Ko darīt ar zaļajiem tomātiem – vairākas gardas pagatavošanas metodes visām gaumēm
— Tante Valda, jūs Barcu meklējat? — uzrunāja viņu kaimiņiene no pirmā stāva.
— Meklēju. Jau divas stundas nav mājās.
— Varbūt pie kādas kaķenes aizgājis? — samulsa un pamāja ar roku. — Kaķi ir kaķi.
Barciks taču sen jau…nu tu saproti, nekādas kaķenes viņam nav vajadzīgas. Un raksturs viņam bija mājas — tālāk par pagalmu nekad nebija gājis. Kaut kas noticis. Noteikti kaut kas noticis. Mājās atgriezusies, viņa nespēja vakariņot. Sēdēja pie loga, skatījās katrā ēnā. Bļodā gulēja neaiztikta barība — speciālā, dārgā, veciem kaķiem.
— Kur tu esi, mans mīļais? — viņa čukstēja tukšumā. Naktī negulēja. Katrs troksnis, katra skaņa — varbūt tas viņš? Iznāca kāpņutelpā, gāja pagalmā ar lukturīti. Nekā. No rīta sāka izlikt sludinājumus. “Pazudis kaķis Barciks! Pelēks, ar baltu krūtiņu. Zaļas acis. Ļoti pieradināts. Atlīdzība garantēta!”
Fotogrāfija — pati labākā. Barciks sēž uz palodzes saulē. Tik apmierināts. Tik koptā izskatā. Dienas stiepās. Valda izstaigāja visus pagalmus kilometra rādiusā. Pielūkojās katrā pagrabā, iztaujāja sētniekus, bērnus.
— Tante, vai kaķis liels bija? — prasīja mazie.
— Liels. Un ļoti skaists.
— Vai viņš kož?
— Nē, kur nu! Viņš ir pavisam labs. Pārāk labs, — viņa domāja. Pie katra iet, visus mīl. Nedēļas beigās Valda bija piekususi. Gulēja ar pārtraukumiem. Un kā gan citādi var izskatīties sieviete, kurai atņēma vienīgo prieku?
Devītajā dienā Valda gandrīz samierinājās
Sēdēja virtuvē, dzēra atdzisušu tēju un lūkojās ārā. Lietus bung0ja pa stiklu. Viss pelēks — debesīs, uz ielas, dvēselē. Varbūt tiešām laiks aizmirst? Paņemt jaunu kaķēnu? Bet no domas vien… Kā var aizstāt Barciku? To, kurš septiņus gadus sagaidīja viņu no darba. Kurš ar murrāšanu palīdzēja. Kurš pazina viņas garastāvokli labāk par jebkuru cilvēku. Nē. Neviens viņu neaizstās. Valda piecēlās, lai novāktu tasi. Un pēkšņi:
— Mjau! Pazīstama balss aiz durvīm. Pārnāca?
— Mjau-mjau! — neatlaidīgi un prasīgi. Valda metās pie durvīm, pagrieza atslēgu. Uz paklājiņa sēdēja Barciks. Vesels, pat tāds kā pieēdies? Spalva spīd, acis skaidras. — Barcik! Mans mīļais! — viņa satvēra kaķi rokās. — Kur tu biji? Kur?
Kaķis sāka murrāt, pieglaudās viņas vaigam. Un tad Valda pamanīja….
Ap Barcika kaklu spīdēja jauna kakla siksniņa. Koša, sarkana, ar spožu plāksnīti. Kakla siksna? Viņas prātā kaut kas negāja kopā.
— No kurienes tas? — viņa iečukstēja, noliekot kaķi uz grīdas. Barciks mierīgi aizsoļoja pie bļodas. Apošņāja barību, apēda mazliet. Bez lielas apetītes. It kā nemaz nebūtu izsalcis. Un Valda stāvēja un raudzījās uz sarkano kakla siksnu. Tātad viņam tagad ir cits saimnieks?
— Barcik, — viņa klusi iesauca.
Kaķis pacēla galvu, mierīgi paskatījās uz viņu. Nekādas vainas acīs. Nekādas nožēlas. Parasts kaķa skatiens: “Nu un? Viss kārtībā.” Valda apsēdās blakus, uzmanīgi pataustīja kakla siksniņu. Āda kvalitatīva, sprādze stingra. Uz plāksnītes iegravēti cipari — telefona numurs. Kāds viņu atradis. Pieņēmis. Nopircis siksniņu. Un viņš atgriezies.
— Kur tu biji? — viņa jautāja kaķim. Barciks izstiepās, nožāvājās. Uzlēca uz sava iemīļotā krēsla un saritinājās kamolā. It kā nekas nebūtu noticis. Bet Valdai viss iekšā bija sagriezies kājām gaisā.
— Kas tas ir? — viņa pētīja kakla siksniņu. — Kas tevi tā piebaroja? Viņa izvilka telefonu. Ilgi skatījās uz numuru. Ko teikt? Kā sākt sarunu?
“Labdien, jūs nozagāt manu kaķi”? Bet kaķis taču pats aizgāja. Pats izvēlējās. Barciks mierīgi gulēja uz krēsla, ik pa laikam pakustinādams ausis. Sarkanā kakla siksniņa spilgti izcēlās uz pelēkās spalvas. Valda uzspieda numuru. Nometa. Uzspieda atkal. Viņa gribēja zināt, kas ir šis cilvēks. Garie signāli. Divi. Trīs.
— Hallo? — vīrieša balss, nejauna, nogurusi.
— Labdien. Vai jums ir kaķis? Pauze.
— Ir. A kas noticis?
Tālāk notika kas negaidīts. Es ticu liktenim, bet vai šādi….un vai tas maz ir iespējams? Par to nākamajā lapā
Turpinājumu lasi otrajā lapā
Tevi noteikti interesēs
- Gurķu krūmi iegūst “otro elpu”: lēts līdzeklis, kas pagarina gurķu ražu līdz pat salnāmby Laura Andersone
- Cilvēki sāk saņemt no CSDD biedējošus e-pastus: kāds klients dalās iespaidos par tur esošo informācijuby Sandra Vīgante
- Ģimene mani apsveica 60 gadu jubilejā, bet neviens neapdāvināja; tikai pašās beigās vedekla pasniedza sīku paciņuby Rinalds Bergmanis