Nesen aizvedu savu dēlu uz citu bērnudārzu. Par to teica, ka tas esot “labāks” — ar disciplīnu un prasmīgiem skolotājiem. Bet jau pirmajā dienā mani pārņēma savāda sajūta, lai gan es mēģināju to noliegt.
Audzinātāja uzreiz neatstāja labu iespaidu. Pirmajā iepazīšanās reizē viņa diezgan skarbi noteica:
— Puisīt! Pie mums bērni sveicinās, kad ienāk. Grupā ej paša spēkiem. No mammas atvadīties nav pieņemts. Ja saskumsti — tad pastaigā. Saprati?
Gribējās iebilst: «Vai jūs bieži tā runājat ar četrgadīgiem?» Bet es paklusēju. Nodomāju — varbūt tā ir vienkārši stingrība.
Pagāja dažas dienas. Un dēls mainījās. Viņš pārstāja runāt. Vairs nedziedāja savas mīļākās dziesmiņas. Viņa zīmējumi — agrāk koši, saulaini — kļuva drūmi.
Katru vakaru viņš izgāja no grupiņas klusējot. Neskrēja pie manis, nesūdzējās, nekaprizējās. Vienkārši paņēma mani pie rokas — un viss.
Un tad es nolēmu noskaidrot patiesību. No rīta, kamēr viņš vilka jaciņu, es uzmanīgi ieliku diktofonu viņa kombinezona kabatā. Vakarā, kad atgriezāmies mājās, es to izņēmu un ieslēdzu ierakstu. Tas, ko dzirdēju, nebija viegli dzirdēt. Stāstu, kas notika 👇
Vispirms ierakstā bija tikai parastas skaņas — bērnu soļi, smiekli, kāds dziedāja. Un tad pēkšņi atskanēja audzinātājas balss:
— Es taču teicu — sēdies!
— Neskaties uz mani tā.
— Ko atkal klusē? Domā, ka es ar tevi runāšu kā mamma?
— Par ko? — dēla plānais balss tonis.
— Par to, ka neklausi. Ja vēlreiz sāksi niķoties — sēdēsi malā.
Tad pēkšņi kaut kas skaļi nokrita. Uz brīdi iestājās pilnīgs klusums. Un tad pavisam klusi atskanēja mana dēla balss:
— Es gribu mājās…
Man bija nemiers, taču ierakstu noklausījos līdz galam. Otrā dienā jau biju iestādē, un mēs ar darbiniekiem kopā aizbraucām uz dārziņu.
Kad mēs iegājām grupiņā, audzinātāja centās pasmaidīt, taču viņas skatiens mainījās, ieraugot manās rokās diktofonu un līdzās esošo darbinieku formā.
Pēc tā visa es nolēmu dēlu uz šo bērnudārzu vairs nevest.
👉 Kā jūs rīkotos, ja nonāktu līdzīgā situācijā? Dalieties ar savu viedokli komentāros.
