Es ieeju koku alejā pilsētas nomalē, kad vēl nav pavisam uzausis rīts. Ejot dzirdams lapu čaukstējums — sētnieks tās grābj čupiņās zem logiem, un šī skaņa ielaužas cauri, it kā atgādinot: rudens negaida
Vestibilā smaržo pēc mitras zemes, it kā kāds tikko ienestu no ielas zābakus. Šeit vienmēr ir puskrēsla, pat dienā — griestu lampas spīd pieklusināti, bet aizkari tumši, it kā sargātu no kņadas. Es noliek termosu uz palodzes malas, ierasti pārliecinoties, lai tas netraucētu nevienam citam.
Uz krēsla pie sienas mētājas silta sega — raupja, ar izstieptām cilpām, bet tā paliek neaiztikta. Šoreiz manu uzmanību uzreiz piesaista sieviete pie tālā krēsla. Viņa sēž, sakrustojusi kājas, mugura taisna, skatiens vērsts kaut kur dziļāk pagalmā. Es viņu atpazīstu pēc apraksta — Lidija , jaunā nama iemītniece. Pārējie jau spriež par viņu savā starpā: “Lepna, nepielaiž klāt,” — čukst darbinieces. Es pamanu, kā viņa cieši vēro kokus pagalmā, it kā meklētu kādu nozīmi to kustībās.
Es pieeju tuvāk, apsēžos līdzās, pabīdu krūzīti uz galda, lai to neaizskartu. — Labrīt, Lidija, — saku, cenšoties, lai balss skanētu maigi. Viņa atbild sausi, gandrīz nepagriežot galvu: — Rīts kā rīts. Es mēģinu uzsākt sarunu, jautāju, vai viņai ērti, vai nav auksti. Viņa klusē, tad īsi atmet: — Viss kārtībā. Es redzu, ka viņa nevēlas pateikt ne vārda vairāk. Tajā brīdī man šķiet, ka varu piecelties un aiziet, bet tā vietā vienkārši palieku sēžot blakus. Klusēju. Lai viņa zina: es esmu šeit, pat ja neesmu vajadzīgs.
Laiks velkas lēni. Aiz loga turpinās savs lēnais deju ritms — koki te šūpojas, te sastingst. Es sajūtu zem plaukstas segas raupjumu, bet nepiedāvāju to, lai neuzbāztos. Lai pati izlemj, kad vēlēsies. Tā paiet mana pirmā maiņa ar Lidiju — klusumā, rudens čaukstoņas un mitras zemes smaržas pavadījumā.
Nākamajā dienā es atkal atnāku mazliet agrāk. Lidija jau ir uz vietas, un es atkal apsēžos līdzās, neiejaucoties viņas telpā. Es nolemju pamēģināt citādi: sāku stāstīt par savu vecmāmiņu. — Viņai arī patika skatīties uz rudeni, — sāku, jūtot, kā krēsls zem manis iečīkstas. — Kad biju puika, mēs dārzā lasījām ābolus, bet pēc tam dzērām tēju verandā. Es izvelku no maka vecu fotogrāfiju: vecmāmiņa lakatā, smaida, tur mani aiz pleca. — Reizēm šķiet, ka tieši rudenī īpaši asi sajūt, cik pietrūkst tuvinieku.
Lidija paskatās uz mani ar negaidītu asumu. — Man nevajag jūsu stāstus, — viņa saka. — Katram savs rudens. Nedomājiet, ka jūs saprotat. Es sajūtu, kā parādās nedrošība. Esmu pieradis būt stiprs, atbalstīt citus, bet tagad mani vārdi skan bezspēcīgi. Es neaizeju. Vienkārši sēžu, plaukstās turot vēso krūzi. Tējas smarža šķiet pārāk stipra, gandrīz rūgta. Es pirmoreiz aizdomājos: varbūt mana klātbūtne nav palīdzība, bet mēģinājums paslēpties aiz lomas?
Nākamajās dienās es atnāku klusējot. Reizēm Lidija uzmet īsu skatienu, kad es izlieku segas uz krēsliem vai noliek krūzes uz galdiņiem. Es pamanu, ka viņa sāk uzmanīgāk vērot manas darbības — ne ar aizdomām, bet it kā kaut ko gaidītu. Kādu dienu es atnesu ābolu, noliku to uz krēsla roku balsta. Sega glīti salocīta līdzās, bet viņa to nepaņem. Telpā ir vēsi, jūtama mitruma sajūta, gaisā virmo zāļu smarža. Es saprotu: viņa gaida, ka es aiziešu, neizturēšu šo klusumu.
— Atstājiet mani vienu, — viņa klusi saka, kad es atkal mēģinu sākt sarunu. — Jūs tāpat nesapratīsiet, ko nozīmē būt pavisam vienai. Es apklustu. Manī ceļas nogurums, ko pats sev nebiju atzinis. Cik reižu es nācu šurp, domādams, ka daru kaut ko nozīmīgu, bet patiesībā baidījos atzīt savu neprofesionalitāti? Es saloku segu uz roku balsta, paskatos uz savām rokām. Es domāju, ka kādu dienu palikšu nevajadzīgs, tāpat kā viņa.
Tajā vakarā es ilgi nevaru aizmigt. Acīs atkal un atkal uzpeld tā istaba, viņas savaldīgais profils, ābols uz krēsla. Es saprotu: ja neuzdrošināšos būt godīgs, viss paliks kā agrāk — formālas vizītes, tukši vārdi.
Nākamajā dienā es ierodos ar nolūku runāt pa īstam. Telpā dobji klaudz lietus pa stiklu. Es atnesu viņai krūzi karstas tējas, sajūtu siltumu plaukstās. Apsēžos tuvāk, apklāju Lidiju ar mīkstu segu, kuru viņa parasti noraidīja. Viņa nepretojas, tikai uzmanīgi uz mani skatās.
— Ziniet, — sāku es, — es vienmēr domāju, ka man jābūt stipram. Ka nedrīkst rādīt nogurumu, nemācēšanu. Bet jo biežāk es nāku šurp, jo vairāk sajūtu: man negribas būt vienam. Es domāju, ka kādu dienu būšu… Man ne vienmēr pietiek spēka. Reizēm es nāku šurp, lai paslēptos aiz rūpēm par citiem, jo pats nemāku lūgt.
Lasi vēl: Cilvēki sākuši masveidā dzēst ārā ”Whatsapp” lietotni – kas notiek un kāpēc tāda steiga
Lidija klusē. Es gaidu, nezinādams, ko vēl teikt. Telpā ir klusi, tikai lietus pie loga un elpa līdzās. Beidzot viņa saka: — Juri… Palieciet šodien ilgāk. Es gribu, lai jūs esat šeit. Es sajūtu, kā starp mums parādās kaut kas jauns — trausla uzticība, kādas iepriekš nebija. Es uzmanīgi pasniedzu viņai ābolu, viņa to paņem, paskatās uz mani un pirmoreiz pasmaida. Es palieku līdzās, nemēģinot aizpildīt klusumu ar vārdiem. Vienkārši esmu klāt — ne kā palīgs, bet kā cilvēks, kam pašam vajadzīgs atbalsts.
Laiks rit. Pēc dažām nedēļām Lidijas vairs nav. Es par to uzzinu no rīta, kad atnāku uz maiņu. Telpā smaržo pēc svaigas veļas, pie sienas esošais krēsls stāv tukšs.
Es ilgi stāvu, neuzdrošinoties ieiet. Tad paņemu segu, rūpīgi izlieku to uz krēsla. Noliek uz palodzes tējas krūzi — tāpat kā darīju viņai, atceroties mūsu kluso sarunu, un uzkavējos, skatoties uz vientuļu dzeltenu lapu, kas pielipusi pie stikla. Es vairs nebaidos parādīt nogurumu vai lūgt atbalstu kolēģiem. Reizēm man šķiet, ka šajās vienkāršajās darbībās ir vairāk jēgas nekā jebkuros vārdos.
