Es ar sīpoliem savulaik daudz strādāju. Cik daudz spēka tika ieguldīts! Visu vasaru vienas vienīgas bultas, galviņas maziņas, un rudenī puse ražas jau sapuvusi.
Rokas nolaidās — nu cik var mocīt zemi par saujiņu nožēlojamu sīpoliņu?! Bet bez sīpoliem virtuve taču tukša. Jau biju domājis pavisam mest mieru šai nodarbei.
Bet reiz dzirdēju par kādu “modernu” ziemas sīpolu stādīšanas shēmu. Izmēģināju, un zināt, kas notika? Kopš tā brīža jau 7 gadus stādu tikai šādi. Bultas? Esmu aizmirsis, kas tas vispār ir. Raža — divreiz lielāka. Un pats galvenais — sīpoli glabājas līdz pavasarim, neviens nepaliek sapuvis. Gribat zināt, kur ir noslēpums? Pacietību, pastāstīšu, bet ne uzreiz.
Kā es agrāk cīnījos ar sīpoliem
Nu jūs jau zināt, klasika — pavasarī iestādi sīksīpoliņus, vasarā kop un ravē, bet līdz jūlija vidum puse jau aizgājusi bultās. Izstiepās kā karavīri, visu spēku izsūca no pašas galviņas, un pats sīpols palika bērna dūres lielumā. Nu kāda tā raža?!
Un ja nu vēl iestādi lielāku sīksīpolu, tad vispār bēda. Gandrīz viss aiziet bultās. Pēc tam liec burkas ar bultām uz galda un ēd, jo par galviņām jau cerību maz. Arī ar uzglabāšanu – īsta nelaime. It kā jau ražu novāci, sasien bizēs, pakar zem nojumes. Bet līdz novembrim puse jau sāk pūt, smaka nāk. Nu vienkārši žēlīgi.
Ilgi prātoju: varbūt man zeme ne tāda? Varbūt šķirne? Bet izrādījās viss daudz vienkāršāk. Vajadzēja tikai stādīt citādi un citā laikā. Interesē? Te arī sākas pats svarīgākais.
Kāpēc es pārgāju uz ziemas sīpoliem
Godīgi sakot, sākumā bija bailīgi. Ziemas? Tas taču jāstāda rudenī, bet ja nu nosalst? Ja nu iznīkst?
Bet, kad ieraudzīju, ka kaimiņienei jau pavasarī spalvas slejas, bet man tikai sīksīpoli rokās, kļuva ziņkārīgi.
Es riskēju. Iestādīju oktobra beigās. Zeme jau bija atdzisusi, bet vēl nebija sastingusi no sala. Uzklāju dobei egļu zarus, padomāju: “Kas būs, tas būs.” Pavasarī atnāku — dobe zaļa! Spalvas stingras, un nekādu bultu. Tad arī sapratu — šis strādā.
Bet uzmanību: ziemas sīpols — tas nav vienkārši “iestādi rudenī”. Te ir viltība stādīšanas shēmā. Tieši tā man deva to, par ko biju sapņojis: lielas galviņas, nekādu bultu un lielisku uzglabāšanu.
Shēma, kas visu mainīja
Te ir pats gardumiņš. Daudzus gadus meklēju zelta vidusceļu — kā iestādīt tā, lai būtu pietiekami daudz vietas, lai zeme strādātu pareizi un nebūtu bultu. Beigās atradu savu “modernās” stādīšanas shēmu.
Es stādu šādi: rindas ik pa 25 cm, bet starp sīpoliem atstāju 10–12 cm. Ne mazāk! Tas šķiet kā izšķērdība — dobe it kā paliek tukšāka. Bet tieši šī “greznība” arī dod rezultātu.
Kad sīpoli netraucē cits citam, tie attīstās brīvi. Tiem pietiek saules, gaisa un barības vielu. Šaurībā sīpoli vienmēr tiecas mesties ziedkātā, jo izjūt stresu. Bet plašākā stādījumā nekādu ziedkātu nav! Sīpols krāj svaru, aug mierīgi, bez steigas.
Vēl viens svarīgs sīkums – stādīšanas dziļums. Es nelieku sīpola stādus pavisam virspusē. Katru sīpolu iestādu nedaudz dziļāk – apmēram 4–5 cm, lai ziemā to neizspiestu sals. Pavasarī tas pats izlaužas ārā un pēc tam sēž stingri.
Lasi vēl: Eņgeļa ceļš jeb kāpēc es katru rītu modos 5:30, tieši tikos cikos aizgāja mana mamma
Kā kopju pavasarī un vasarā
Te viss ir vienkārši. Ziemas sīpoli pavasarī startē ātrāk par jebkuriem citiem. Kamēr jūs tikai spraužat sīpolus zemē, man jau zaļā lapa stiepjas.
Noteikti irdinu rindstarpas, jo pēc ziemas zeme ir sablīvējusies. Pēc tam dodu mēslojumu ar pelniem un nātru uzlējumu. Un viss. Nekādu sarežģītu ķimikāliju.
Un pats galvenais – es nepļauju lakstus bez apdomas. Protams, gribas svaigu salātu. Bet atcerieties: jo vairāk lakstu noplēsīsiet, jo mazāk paliks pašam sīpolam. Es ņemu tikai pa kādam malējam lakstam, mazliet, bet galveno masu atstāju, lai tā baro sīpolu.
Kāpēc man sīpoli nepūst
Droši vien tas ir tas, kas moka daudzus. Ražu novāc, it kā priecīgs, bet līdz ziemai puse sapūst. Man tā nav bijis jau 7 gadus.
Noslēpums ir divās lietās. Pirmā – pareizā stādīšanas shēma. Sīpoli necīnās par vietu, neslimo, tiem nav stresa. Tātad tie ir spēcīgi, veseli, ar stingru kakliņu.
Otrā – savlaicīga novākšana. Es negaidu, kamēr visi laksti nogulsies un satrūdēs uz dobes. Tiklīdz sāk gulties, uzmanīgi izrok, apžāvēju turpat uz dobes saulē, pēc tam – zem jumta. Sīpolam ir jāizžūst līdz kraukšķim. Tad tas glabājas gan līdz pavasarim, gan līdz nākamajai ražai.
Jūs droši vien domājat: visa gudrība tikai shēmā? Nē, ir vēl viens moments. Tas pats, ko solīju sākumā.
Es stādu tikai mazus sīpola stādus. Pašus mazākos – kā zirnīšus. Daudzi dzenas pēc lielākiem, domā: “Jo lielāku iestādīsim, jo lielāks izaugs.” Bet ir tieši otrādi! Lielie gandrīz vienmēr met ziedkātus. Toties mazie – nemetas NEKAD.
Tā nu sanāk: es ņemu mazo sīpola stādu, rudenī iestādu pēc “modernās” shēmas, dodu tam plašumu un barības vielas. Pavasarī tas strauji sāk augt, vasarā krāj spēku, un līdz ražas novākšanai man dobē aug vienmērīgi, lieli, smagi sīpoli. Divreiz lielāki nekā tie, kas man auga agrāk. Bez ziedkātiem. Bez puves. Ar lielisku garšu un glabāšanos.
Tāpēc mans padoms jums, draugi: nebaidieties mēģināt. Rudenī stādīt – tas nav slikti, bet gan drošība. “Plašā” shēma – tas nav izšķērdējums, bet ražas pamats. Un mazais sīpola stāds – tas nav atliekas, bet gan zelta fonds.
Lasi vēl: Caurules aizsprostojumi vairs nav problēma- jebkurš aizsprostojums “izlidos” ar svilpi, ja izlietnē ielejiet 1 karoti līdzekļa
Pamēģiniet, un paši redzēsiet: jau pēc gada jūs vairs neatcerēsieties par ziedkātiem, bet pēc diviem gadiem kaimiņi jautās, kāpēc jums sīpoli tik lieli un glabājas līdz pavasarim bez jebkādiem zudumiem.
