Dzīvoklis, kurā dzīvoja Liene un Sergejs, šķita parasts: divas istabas, virtuvīte un mazs koridors. Taču viņiem tas bija mājas: mājīgas, mierīgas, savas. BET…
Pie sienām karājās fotogrāfijas no jūras, uz plaukta viesistabā – grāmatas un sveces, kuras Liene vakaros mēdza aizdedzināt. Uz palodzes stāvēja podi ar alveju. Dīvāns bija pārklāts ar pelēku pledu, zem kura viņi ziemā, abi kopā ietinoties, skatījās filmas. Mājīgums turējās uz sīkumiem: uz naktslampas maigās gaismas, uz kanēļa smaržas no rītiem, uz zīmītēm, ko Liene atstāja vīram. Viņa mēdza teikt: “mājas, mīļās mājas.” BET kādu dienu viss mainījās. Dzīvoklī ienāca trešais cilvēks – vīramāte. Līdz ar viņu parādījās aukstums un spriedze.
Pirmais apmeklējums
Durvis atvērās, un Zenta ienāca koridorā, ar divām milzīgām somām.
– Dēliņ! – viņa skaļi sacīja. – Nu un kas tev par izskatu? Sieva tevi nemaz nebaro, vai? Sergejs samulsis pakasīja pakausi.
– Mamm, beidz. Viss kārtībā.
Tajā brīdī no virtuves iznāca Liene, rokās turot krūzi ar tēju. Viņa pasmaidīja, bet smaids tūlīt nodzisa, tiklīdz viņa izdzirdēja vīramātes vārdus.
– Es gatavoju katru dienu, – viņa klusi iebilda.
Zenta nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Viņas acīs uz mirkli iemirdzējās kaut kas līdzīgs vilkam.
– Gatavo? Nu nu. Ledusskapī tikai salātiņi un jogurti. Vīrietim jāēd gaļa! Es vienmēr baroju Serjožu ar boršču, kotletēm. Īstu ēdienu, nevis zālēm.
Liene pagriezās sāņus. Sergejs paraustīja plecus un, mēģinot izkliedēt spriedzi, pajokoja:
– Mamm, Liene garšīgi gatavo, vienkārši mēs par veselīgu dzīvesveidu.
– Veselīgu dzīvesveidu? – vīramāte pasmīnēja. – Vīrieti tā nepaturēsi. Mājās jāsmaržo pēc kotletēm un pīrādziņiem, nevis pēc jūsu fitnesa.
Liene sajuta, kā iekšā paceļas uguns. Taču viņa paklusēja.
Svešas ēnas virtuvē
Katru rītu vīramāte cēlās agrāk par visiem. Viņa pārbīdīja burciņas ar garšvielām, uz krēsla uzkāra savu dvieli, atvēra ledusskapi un neapmierināti purināja galvu.
– Liene, tev sāls nestāv pareizi. Tam vieta tur, pie plīts. Un vispār, tev viss ir tā kā… studenta stilā. Ne kā saimniecei.
Liene centās neatbildēt. Bet arvien biežāk pamanīja: viņas lietas vairs nestāvēja tur, kur viņa bija tās atstājusi. Reiz mīļākā kleita gulēja uz gultas, rūpīgi salocīta.
– Sergej, tava mamma lien mūsu skapjos! – viņa vakarā teica. Sergejs nopūtās.
– Nē, tev tikai tā šķiet. Mamma tā nedara.
– Tu domā, es neredzu? Tā ir mana māja. Un es jūtu, kad mani no tās izstumj.
Viņš novērsās, izliekoties, ka kaut ko meklē telefonā.
Notikumi pie pusdienu galda
Sestdien vīramāte nolēma parādīt, kā jāgatavo “īstai saimniecei”. Uz galda stāvēja katli: borščs, cepti kartupeļi, pīrādziņi, kompots.
– Lūk, šis ir ēdiens! Dēliņ, ēd! Tava sieva tā nemāk. Tu pa māju izsalcis staigā.
Sergejs pasmaidīja, paņēma karoti. Liene sēdēja blakus.
– Jūs katru dienu atkārtojat, ka es nemāku gatavot. Tas nav taisnīgi, – viņa sacīja.
Vīramāte pacēla uzacis.
– Netaisnīgi? Meitiņ, es trīsdesmit gadus zinu savu dēlu. Es zinu, ko viņš mīl, ko ēd, ko valkā. Bet tu viņu pazīsti cik? Gadu?
Lasi vēl: IKEA pateicoties nomelnošanas kampaņai gūst milzīgu atbalstu un izdomā nebijušu triku
Liene sajuta, ka klusēt nedrīkst…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
