Man ir 18 gadi, es tikko kā nokārtoju eksāmenus vasaras sesijā un jau nākamajā dienā aizskrēju uz pludmali. Vienkārši gulēt krastā un sildīties saulītē. Bet tagad…
Mēs ar draudzenēm pat speciāli atbraucām ļoti agri no rīta, lai paspētu aizņemt vietas (zviļņu visiem nepietika). Un es toreiz patiesi nesapratu, kāpēc daudzi “pieaugušie” cilvēki tā neatpūšas? Man bija pazīstami (patiesībā pareizāk teikt – ne man, bet maniem vecākiem), kuri visu laiku iet ekskursijās, kāpj kalnos, pastaigājas pa parkiem…
Viņi ko, nezina, ka var vienkārši GULĒT?! – tā es domāju toreiz 😂 Un kā vispār var iemainīt pāris stundas saulītē pret kaut kādām ekskursijām? Bet uz cilvēkiem, kuri atvaļinājumā nevis brauca pie jūras (ar to domāju pludmales atpūtu), bet devās kalnos vai vienkārši uz citiem pilsētām, es vienmēr skatījos pat ar nelielu nosodījumu.
Bet tad man palika 30 un es pati kļuvu tieši tāda
Pat foto no tās dienas atradu!
Tagad es arī vairs nespēju gulēt pludmalē, visa diena “nekā nedarīšanas” mani iedzen nomāktībā, un pusdienās zviedru galda vietā gribas pastaigāties pa muzejiem un uzzināt ko jaunu un interesantu.
Mūsu pirmā fotogrāfija ar vīru no kopīga ceļojuma: pēc kāzām mēs aizlidojām nevis kaut kur citur, bet uzreiz uz Maroku, pie okeāna! Un lai gan toreiz bijām krietni jaunāki, pat tur mēs gandrīz negulējām ne krastā, ne pie baseina. ⇓
Un te lieta, protams, nav vecumā. Man šķiet, ka mainījās divas lietas:
Pirmā: mēs sākām novērtēt laiku. Kad tev ir 16–18–20 gadi, tu domā, ka visa dzīve vēl priekšā (un tā arī ir), un ka visu pasaulē var paspēt. Tev ir tik daudz ambīciju, plānu, vēlmju, mērķu… Bet tu vēl neproti noteikt prioritātes. Neproti izvēlēties. Neproti gaidīt. Un pats galvenais – vēl nezini laika cenu.
Man katra diena slinkas pludmales atpūtas vienmēr bija ļoti līdzīga iepriekšējai. Jā, mēs kaut kā mēģinājām ienest tajā dažādību: lasījām grāmatas, spēlējām badmintonu, braucām ar hidro motocikliem, vienkārši pļāpājām un smējāmies. Bet tāpat nedēļas paskrēja kā viena diena.
Tāda atpūta arī dažreiz gribas. Bet tikai pāris dienas, vairāk es jau neizturu 🙂 Bet, kad tu piepildi dienu ar dažādiem notikumiem, cilvēkiem un vietām, tad tā paiet kā viena maza dzīve! Un ja tā noorganizē visu nedēļu atvaļinājumā, tad pēc tam šķiet, ka atpūties veselu mēnesi. Tik daudz iespaidu paliek.
Laiku iztērēji tikpat, bet paspēji tik daudz ko redzēt, uzzināt, izmēģināt, sajust… Ne tikai smiltis, debesis un ūdeni (lai arī tas viss ir ļoti skaists). Vai saprotat, par ko es runāju? Piepildītos ceļojumos laiks it kā izstiepjas. It kā izdodas to apmānīt 😊
Lasi vēl: Ko manai kaimiņienei maksāja nejauša tikšanās ar čigānieti – kļūda, no kuras vari izvairīties
Otrā: ekskursijas kļuva citādas. Es lieliski atceros, kāpēc agrāk nepatika ekskursijas! Garlaicīgas svarīgas tantes stāsta kaut ko gudru maziem bērniem, kuri spiesti stāvēt un skatīties uz dzīvniekiem aiz stikla (vietējā novadpētniecības muzejā). Bet bērniem jau vajag interaktīvu un kustību, nevis šo visu.
Tev ir 9 gadi, tu gribi skriet, spēlēties, kaut ko pataustīt, kaut ko pajautāt, pasmieties… Bet dusmīgās tantītes saka, ka ar rokām neko nedrīkst aiztikt. Es pat šī muzeja smaržu vēl tagad atceros! Un absolūti nekādu pozitīvu emociju man tas nerada. Par laimi, tagad viss ļoti ir mainījies!
Lūk, piemēram, balalaikas muzejs
Lasi vēl: Cik dienā tērē Dženifera Lopesa, lai savos 56 izskatītos uz 30
Gan muzeji, gan ekskursijas ir kļuvušas daudz labākas un modernākas. Un tās var piemeklēt jebkurai gaumei un vecumam! Tātad tagad muzejs – tā nav garlaicīga vieta, kur smaržo pēc vecuma. Bet ekskursijas – tā nav garlaicīga lekcija, kur pēc 20 minūtēm gribas gulēt.
Turklāt lielisku ekskursiju var atrast ne tikai lielās tūrisma pilsētās! Piemēram servisā ir tūkstošiem patiešām interesantu ekskursiju. Piemēram, septembra sākumā mēs plānojam uz pāris dienām aizbraukt uz Kazaņu. Satiksimies ar vecu draugu. Tur arī atradu ļoti interesantas ekskursijas! Ir gan klasiskākas, muzeja tipa. Un ir arī pavisam neparastas – piemēram, brauciens ar supiem:
Izrādās cik daudz ir visdažādāko ekskursiju: pastaigas, muzeji, kvesti, degustācijas… pat fotosesijas ir. Kāpēc es to nezināju agrāk?? Vienkārši ar garlaicīgu gidu jūs vienkārši apskatīsiet apskates objektus, bet ar profesionāli ar dzirkstošām acīm – dziļāk izpratīsiet vietu, iedzīvosieties tās atmosfērā 🥰 Kad cilvēks mīl savu darbu – tas vienmēr ir jūtams! Tā lūk es kļūstu “pieaugusi”.
