Tas bija ļoti sen, bet šķiet pavisam nesen…jo spilgti palicis atmiņā. Ko tādu, iespējams, nemaz nevar aizmirst
Dzīvoja reiz kādā ciemā puisis. Kādu nakti viņš aizmiga un ieraudzīja briesmīgu sapni: it kā pār viņu noliekusies veca tante, izvilkusi no kabatas melnus diegus un melnu adatu un sākusi virs guļošā puiša gaisu ar melnajiem diegiem šūt, no visām pusēm pa gaisu ar diegiem pārgājusi. Puisis sapnī mēģināja piecelties, bet viņam tas neizdevās, viņš pat nespēja pakustēties.
Pamostoties ar lielām grūtībām pēc redzētā, viņš nodomāja: «Ooh! Cik briesmīgs sapnis!» Pēc tam puisis apgriezās uz sāniem un nolēma atkal aizmigt, bet, lai cik viņš censtos, tajā naktī vairs nevarēja iemigt.
Nākamajā dienā viņš, aizmirsis savu sapni, bija labā noskaņojumā…
Vakarā, kad pienāca laiks gulēt, puisis apgūlās gultā un aizvēra acis. Bet visas nakts laikā viņš pat uz sekundi nespēja aizmigt, kaut gan gulēja nekustīgi ar aizvērtām acīm. Dīvaina bezmiega nakts viņu pārņēma…
Tas pats atkārtojās nākamajā un vēl citās naktīs. Visu laiku puisis gulēja nekustīgi un ar aizvērtām acīm, bet nekādi nevarēja iemigt un neredzēja sapņus, tikai visu nakti vēroja tumsu aiz aizvērtajām acīm. Puisim nepalīdzēja ne tējas, ne profesionāli līdzekļi, ne kāds cits līdzeklis. Iestājās virknes saulainu dienu un melnu nakšu, kas pavadītas, gaidot rītu. Beidzot puisis nolēma lūgt palīdzību pie kādas visā ciemā pazīstamas zīlnieces.
Viņš pie tās atnāca… Zīlniece paņēma viņa roku, tad skaļi «ah!» iesaucās un ar lielām šausmām teica: «Ak! Bēda ar tevi staigā! Liela nelaime, puis, ar tevi notikusi!»
«Nu sakiet taču ātrāk, kas ar mani?!»
«Lieta tāda, ka uz tevi ir uzlikts lāsts, briesmīgāks par kuru nav uz šīs zemes!»
«BET KAS TAS IR?!!» – jautāja puisis.
«MELNĀ KAPA LĀSTS!!! Ļauna ragana ar melnajiem diegiem dvēseli piesējusi! Bet tas nozīmē, ka pēc aiziešanas tava dvēsele nespēs nonākt ne paradīzē, ne ellē un pat spoku veidā pa zemi klaiņot nevarēs, bet paliks uz mūžiem piesieta un kopā ar to mūžību gulēs mitrā kapā! Kad aiziesi, tu dzirdēsi, kā tavi tuvinieki mirkst, bet neko nespēsi darīt. Ne aizbēgt, ne paslēpties. Sajutīsi, kā tevi zārkā ieliek un no augšas ar zemi apber, bet nespēsi to vietu pamest, un tā arī paliksi uz mūžiem kapā mitrajā melnajā zemē skatīties!..»
Pēc šiem vārdiem puisis atgriezās mājās un iegrima drūmā garastāvoklī. Viņš dienām un naktīm domāja, ko darīt ar šo lāstu. Kā atbrīvoties no tādas nelaimes? Ko darīt? Un beidzot viņš izdomāja…
Kādā saulainā dienā viņš aizgāja no mājām, nevienam ne vārda neteicis, un līdzi paņēma instrumentus: cirvi, naglas, āmuru, zāģi. Puisis devās uz mežu. Tur viņš no resna koka izcirtis vairākus lielus dēļus un no tiem uzbūvējis laivu. Pēc tam viņš devās pie upes. Ietinies segā, puisis apgūlās laivā un, atspiedies no krasta, aizpeldēja lejup pa upes straumi…
Lasi vēl: Cik dienā tērē Dženifera Lopesa, lai savos 56 izskatītos uz 30
Ūdens upē plūst nepārtraukti. Vienās vietās ātrāk, citās – lēnāk, bet nekad neapstājas, visu laiku kustas, simbolizējot dzīvi. Viena upe ietek otrā, cita – trešajā, un tā turpina savu ceļu bezgalīgajos jūru un okeānu plašumos…
Puisis guļ laivā, viņš dzird ūdens čalošanu, viņš dzird vēja šalkoņu un niedru čaboņu, putnu dziesmas, kaiju dziesmas, noslēpumainu kukaiņu knakšķēšanu un patīkamu nāru čukstus, kas viņu pavada ar skatienu… Viņš redz virs sevis slīdošus skaistus mākoņus, bet naktī – debesu klaju, kas izkaisīts ar spožām zvaigznēm un mēnesi, kuri ir tikpat mūžīgi kā viņa eksistence…
Un tā viņš peldēja dienām un naktīm, ļaudamies straumei, kas aiznesa viņu tālāk un tālāk no ierastās dzīves. Laiva klusi šūpojās, un reizēm viņam šķita, ka pats ūdens viņu apskauj un nes kā bērnu uz rokām. Pasaules trokšņi pakāpeniski izzuda, palika vien dabas skaņas – viļņu čalošana, vēja pieskāriens, naktsputnu saucieni.
Taču jo ilgāk viņš peldēja, jo vairāk sajuta, ka viņa dvēsele kļūst vieglāka. Sākumā viņš domāja, ka tā ir tikai noguruma ilūzija, bet vēlāk saprata – ar katru dienu lāsta neredzamie diegi vājina savu spēku. Melnais šuvums, kas reiz bija aizvēris viņa būtību, lēnām sāka atplīst.
Kādā naktī, kad debesis bija pilnas ar zvaigznēm, viņam sapnī parādījās tā pati melnā tante. Tikai tagad viņa nebija briesmīga, bet sēdēja klusā, bālganā gaismā, un viņas sejā nebija ļaunuma. Viņa sacīja:
— Tu izvēlējies straumi, kas nekad nestāv uz vietas. Dzīve ir kustība, un kustība vienmēr ir stiprāka par tumsu. Tu pats esi atšķēlis mezglu, ko manas melnās diega cilpas bija radījušas.
Lasi vēl: Kādus augus nedrīkst turēt mājās un kāpēc tie ir bīstami
Puisis pamodās. Viņš sajuta, ka pirmo reizi pēc tik daudzām naktīm viņa plakstiņi kļūst smagi un viņš var patiesi aizmigt. Un tieši tajā brīdī, guļot laivā zem zvaigžņu debesīm, viņš iegrima mierīgā, dziļā miegā, kas nebija nedz bezmiegs, nedz sapnis, bet gan īsta atpūta.
No rīta viņš pamodās un saprata, ka ir brīvs. Dvēsele vairs nebija piesieta, bija viegli, un pasaule šķita atkal dzidra. Straume viņu bija aiznesusi uz plašu upes ieteku jūrā, kur ūdens zaigoja sudrabainās viļņu atspulgos. Puisis piecēlās laivā un, paskatījies uz tālo horizontu, smaidīja – jo zināja, ka aiziešana vairs nav bieds, ka dvēsele viņam atkal pieder, un ka viņa ceļš turpināsies mūžīgi, gluži kā upes ceļš, kas vienmēr atrod jaunu sākumu tur, kur beidzas iepriekšējais.
Un tā viņš aizslīdēja tālāk pa pasaules ūdeņiem, apvienodamies ar mūžīgo plūdumu, kur neviens lāsts nevar pastāvēt, jo tur mājo tikai brīvība, gaisma un mūžīgā dzīves straume. Un tad viņš atmodās….izrādās viņš bija redzējis sapni sapnī. Vai ar jums ir tā gadījies?
