Spēcīgā Golunova smalki izklāsta ko nedrīkst aizmirst izdarīt. Noticis skumjš notikums – aizgājis cilvēks, un pēc viņa paliek daudz personīgu lietu. Un tad rodas jautājums – ko ar šīm lietām darīt
Patiesībā šis jautājums ir ļoti svarīgs, jo ir jāveic darbības, kas nenodarīs kaitējumu aizgājušajam un palīdzēs jums izvairīties no “zemūdens akmeņiem”, kas šādā situācijā var rasties. Bet man uzreiz ir pretjautājums jums – ko tieši jūs domājat ar jēdzienu “personīgās lietas”?
Pirmkārt, drēbes, jā, to paliek daudz, rotaslietas, varbūt arī gulta, gultas veļa, dīvāns, matracis. Tātad jūs esat nolēmis uzskaitīt pilnīgi visu, kas varētu attiekties uz personīgajām lietām. Kādi vēl varianti ir? Nu, nezinu, piemēram, mašīna, ar ko viņš brauca, varbūt kāds cits transports, kas vēl? Bet redziet, runa ir par ko citu. Personīgās lietas – tās nav tikai bikses, zeķes un gulta. Un ne tikai rotaslietas vai dažādas mantas. Katram cilvēkam ir kāda lieta, kas viņam ir īpaši dārga.
Mīļākā lieta – tieši tā, un tai nav tieša sakara ar lietām, ko cilvēks dzīves laikā nēsāja uz ķermeņa. Tomēr arī šīm lietām ir sava nozīme, un tām ir jānes noteikts funkcionalitātes un vērtības slogs. Tāpēc šeit ir ļoti smalka robeža, jums ir jāsaprot, kur beidzas tas, ko cilvēks valkāja, kur viņš dzīvoja, ko lietoja ikdienā, un kas bija viņam patiesi mīļš. Tā var būt kāda fotogrāfija, makšķere, grāmata, kleita, jebkas. Tikai ir jāzina, kas bija šī lieta.
Kas notiek, kad cilvēks aiziet no dzīves? Viņš pāriet citā pasaulē. Bet ejam pēc kārtas – cilvēks aiziet. No tā brīža līdz devītajai dienai viņš vēl ir ar mums. Viņš skatās, kā viņu apglabā, kas notiek apkārt, kā viņu piemin. Visi šie procesi – no aiziešanas brīža līdz 9. dienai – cilvēks ir it kā novērotāja lomā. Bet no 9. līdz 40. dienai tas ir ceļš, kuru viņam jāpārvar, lai aizietu uz citu pasauli. Un mūsu uzdevums ir viņam netraucēt, bet palīdzēt.
Un ļoti svarīga loma šajā palīdzībā ir tieši aizgājēja lietām. Tāpēc no praktiskā viedokļa ir jāpaskaidro, kas ar katru lietu jādara. Ļoti daudzi uzdod jautājumu – kad var sākt kārtot aizgājēja lietas un ko ar tām vispār darīt? Kāds pārdod, kāds atdod, bet tas nav galvenais. Vienkārši iedomājieties situāciju: jums aizgājis tuvs, mīļš cilvēks. Jūs atrodaties dziļās problēmās, un jums nav laika domāt par lietām. Jūsu uzdevums šobrīd ir organizēt atvadīšanos, piemiņas brīžus.
Un ļoti vēlētos, lai šādā brīdī jūs piesaistītu cilvēkus, kas var palīdzēt risināt jautājumu par lietām, jo jums pašiem būs tukšas domas un nebūs spēka par to domāt. Taču vienlaikus šīs lietas ir jāizlemj pietiekami ātri.
Tagad aplūkosim konkrēti lietu jautājumu, sākot ar to, ar ko jūs arī minējāt – drēbēm un citām mantām. Šīs lietas parasti atdod vai pārdod, bet ir viena nianse. Kad cilvēks aiziet, līdz devītajai dienai lietas vēl neskar. Bet no 9. līdz 40. dienai no šīm lietām ir jāatbrīvojas. Protams, tas nenozīmē, ka 40. dienā pēkšņi jāsteidzas, bet gan pakāpeniski.
Piemēram, ir ļoti smalka robeža ar veļu. Kad man bija jāatvadās no manas vecmāmiņas, vēl pirms pašas atvadīšanās ceremonijas man istabā stāvēja viss, viņa tur gulēja.
Un es tajā laikā jau kārtoju viņas veļu, jo zināju, ka, ja ienāks kāds svešs cilvēks, viņai būtu nepatīkami, ja kāds rakņātos pa viņas personīgajām lietām. Tas ir ļoti svarīgs moments. Viena lieta ir vēlāk tikt galā ar mēteļiem, krekliem un citām drēbēm, bet pavisam cita – saprast šīs smalkās detaļas.
Tas veļas komplekts nedrīkst būt citu acīm redzams. Tikai es, kā pats tuvākais un mīļākais cilvēks, drīkstu to sakārtot. Es ar viņu tajā brīdī runāju, sacīju: “Mīļumiņ, es tagad šīs lietas novācu nevis tāpēc, ka obligāti vajadzētu, bet tāpēc, ka negribu, lai kāds cits, piemēram, bijusī vīramāte vai dēls, redz to, ko redzējām tikai tu un es.” Jo mēs ar viņu kopā dzīvojām, viņa mani audzināja, un tā bija ļoti svarīga daļa.
Tāpēc, kad runājat ar cilvēku viņa dzīves laikā, jums ir jāizprot, kas viņam bija mīļš, ar ko viņš dalījās, ko viņš nevēlētos, lai citi redz. Tas nav tikai morāls, bet arī tehnisks jautājums – darīt tā, lai cilvēkam, kurš vēl it kā novēro notiekošo, būtu ērti un mierīgi.
Lai viņam nebūtu nepatīkami skatīties, kā kādi radinieki tūlīt pēc viņa aiziešanas metas rakņāties pa viņa lietām, kaut ko meklē, rauj ārā naudu vai citas mantas. Jums jāpasargā viņu no šāda nepieņemama un neērta skatiena.
Lasi vēl: Meitene, pārceļoties dzīvot uz Vāciju, atkritumos atrod īstus mākslas šedevrus – lūk foto
Tāpēc manā gadījumā visas lietas, kas bija saistītas ar viņas personīgo dzīvi – veļa, sīkumi, nagu šķērītes un viss pārējais – tika savāktas un paslēptas, novāktas. Pēc tam tās nekur neizmanto, bet galvenais bija tas, lai viņai nerastos diskomforts.
Tādējādi, attieksmei pret aizgājušā cilvēka lietām ir ne tikai praktiska, bet arī dziļa emocionāla un garīga nozīme. Svarīgi ir nevis tas, cik ātri vai kur šīs mantas nonāks, bet gan ar kādu cieņu un izpratni tās tiek sakārtotas. Ja darbosimies ar godprātību un mīlestību, ievērojot aizgājēja cieņu un atmiņu, tad arī viņa ceļš uz mieru būs vieglāks, un mums pašiem būs vieglāk pieņemt zaudējumu.
