Romāns Trahtenberg, asprātīgs un ekscentrisks, kādā reizē izteica frāzi, kas skanēja nedaudz skarbi, taču bija precīza līdz pašam kodolam:
“Vīrietis neaiziet tāpēc, ka ar sievu ir slikti, bet gan tāpēc, ka ar citu ir labi.”
Šajos vārdos slēpjas būtība tam, par ko bieži klusē. Īpaši ģimenēs, kur aiz muguras jau ir daudzi kopā pavadīti gadi.
Cik daudz līdzīgu stāstu notiek mums visapkārt: kādā stāvā, tepat tuvumā, dzīvo sieviete — pievilcīga, koptā, it kā uzplaukusi nevis vecuma, bet gribas vadīta. Viņai ir vīrietis. Precējies. Viņš nāk vakaros, reizēm paliek līdz rītam.
Un viņa — neslēpjas, neatgriež skatienu. Viņas izskatā nav vainas, tikai laime. Klusa, mierīga — īsta.
Bet viss sabrūk kā pēc scenārija.
Vīrietis pēkšņi atceras par ģimeni. Sieva, bērni, ierastā ikdiena. Viņš zvana, saka neskaidrus vārdus par to, ka nav iespējams dzīvot uz divām pusēm. Lūdz piedošanu. Pasaka: “Viss, viss ir beidzies.” Un aiziet.
Kāds to nosauks par banalitāti. Taču aiz banalitātes bieži slēpjas īstā realitāte — tā, par kuru nerunā, bet kurā dzīvo. Ģimenēs, kur mīlestību pamazām ir aizstājusi ikdiena.
Ar laiku jebkuras attiecības zaudē dzirksti. Pazūd kaisle, trakulīgās naktis, spontānie braucieni bez somām. Paliek ikdiena — bez muzikālas kulises, paredzama un vienmuļa.
Partneri kļūst mazāk par iemīlējušos pāri un vairāk par līdzgaitniekiem. Tā arī ir saikne, taču tajā vairs nav uguns. Un vīrietis, lai cik uzticams viņš būtu, sāk just trūkumu. Ne pēc konkrētas sievietes, bet pēc stāvokļa — vēlmes, spēles, jaunuma sajūtas. Viņam atkal gribas sajust, ka ir vajadzīgs, dzīvs, patiess.
Simona de Bovuā reiz teica: “Attiecības vājina nevis iemīlēšanās trūkums, bet pārliecība, ka tās nekad nebeigsies.”
Šī doma pasaka vairāk nekā daudzas garas pamācības.
Sievietes bieži kļūdās, domājot, ka laulība ir galamērķis. Ka pietiek kļūt par sievu, dzemdēt, gatavot, mazgāt un rūpēties — un viss būs kārtībā. Jā, tas ir milzīgs darbs. Taču tieši tas vien nenodrošina sirds ātrāku ritmu.
Daudzas pamazām zaudē interesi par sevi. Parādās liekie kilogrami, pazūd frizūras, vakarkleitas paliek skapī. Atbildes vienmēr līdzīgas: bērni, ikdiena, nogurums. Taču vīrietis to pamana. Viņš paliek līdzās, palīdz, izrāda cieņu — bet tas ne vienmēr nozīmē, ka viņš arī joprojām vēlas.
Un, ja parādās sieviete, kura smaida, klausās, flirtē, interesējas par viņu nevis kā par tēvu vai apgādnieku, bet kā par vīrieti — tas kļūst par spēcīgu izaicinājumu.
Viņš neaiziet tāpēc, ka mājās viss būtu slikti. Viņš aiziet tāpēc, ka citur viss ir citādi. Ne jau no sievas, bet no sajūtas, ka dzīve kļuvusi par vienmuļu algoritmu.
Vīrietis ir kā mednieks. Tomēr viņa mērķis nav ķermenis, bet gan emocijas. Sajūtas. Atzinība.
Viņš nav slikts. Viņš ir vienkārši cilvēks ar citādu iekšējo uzbūvi.
Kāda gados vecāka sieviete reiz teica: “Es kļuvu viņam neinteresanta tad, kad pati sev kļuvu neinteresanta.” Šajos vārdos slēpjas atbilde.
Vīrieši nemeklē tikai jaunību, izskatu vai jautrību. Viņi tiecas tur, kur atkal var sajust, ka ir dzīvi.
Protams, runa nav tikai par sievietēm. Arī vīrieši pieļauj kļūdas. Taču attiecības ir kā uguns — tās jākopj. Ne tikai ar zupu un izgludinātām kreklām, bet arī ar uzmanību, vieglumu, siltumu, flirta dzirksti. Tad arī nevajadzēs meklēt “dzīvo” citur.
Jā, tas nav vienkārši. Jā, ne vienmēr ir vēlme flirtēt, ja mājās valda nekārtība, aiz loga pelēcība un iekšā — nogurums. Taču varbūt dažkārt vērts paskatīties uz vīru nevis kā uz ierastu līdzgaitnieku, bet kā uz svešu vīrieti. Ar pieverto skatienu, ar rotaļu, ar dzirksti. Ne viņa dēļ — sevis dēļ. Lai neaizmirstu, kas tu biji — un kas tu esi.
Kāda aktrise reiz teica: “Vīrietis aiziet pie tās, ar kuru jūtas vajadzīgs.” Un patiešām — viss var būt līdz smieklīgumam vienkārši.
Mīļākā nav risinājums. Tas bieži vien ir tikai pagaidu patvērums. Un pārmetumi vīrieša virzienā ne vienmēr ir taisnīgi. Jo mīlestība vienmēr ir ceļš abos virzienos. Ja viens iet, bet otrs paliek stāvam, ceļš beidzas.
Speciālisti arvien biežāk uzsver: viņš aiziet ne tik daudz no sievas, cik no savas sajūtas līdzās viņai. Kad vairs nejūtas kā vīrietis.
Oskars Vailds mēdza jokot: “Vīrietis ir laimīgs ar jebkuru sievieti — ja vien nav iemīlējies.”
Mīļākā neprasa — viņa dod. Tur nav aizvadīto gadu, bērnu, ikdienas pienākumu. Tur sākas jauns stāsts. Un tieši tāpēc sievai ir tik grūti konkurēt: jo viņa ir realitāte. Bet tur — ilūzija.
Lai vīrs nevēlētos iet prom, sievai ir svarīgi palikt sievietei, ne tikai lomai.
Vai ir iespējams atjaunot attiecības?
Jā. Viss sākas ar atklātu sarunu: “Kad tu pārstāji redzēt manī sievieti?” un “Kad es pārstāju just, ka man tevi vajag?” Bez pārmetumiem. Bez aizvainojumiem. Tikai ar patiesību.
Marks Aurēlijs reiz teica: “Attiecības ir dvēseļu savienība.” Un tas nozīmē — tajās jāiegulda. Ne tikai sadzīves ērtībās, bet arī uzmanībā, kaislē, emocionālā tuvībā.
Kas grauj attiecības?
Klusēšana. Fiziskās un emocionālās tuvības trūkums. Ieradums uztvert vienam otru kā pašsaprotamu. Nogurums no ikdienas rutīnas. To visu var mainīt, ja abi to patiešām vēlas.
Nevis morāle, bet viens jautājums:
Vai sieviete var noturēt vīrieti? Nē. Bet viņa var radīt vidi, kurā viņš pats nevēlēsies aiziet. Kur ir cieņa, interese, vieglums, atbalsts. Kur ir sieviete, kurā gribas iemīlēties atkal un atkal.
Mihails Litvaks reiz teica: “Sievieti nav jānotur. Ir jābūt tādai, līdzās kurai gribas palikt.” Un vīrietim, kurš patiesi mīl, ir jāsaprot: pat visspēcīgākā sieviete nogurst būt stipra viena pati.
Un kā ir ar jums? Dalieties savās domās.
