Daudzās ģimenēs ir pieņemts, ka vecāki palīdz saviem pieaugušajiem bērniem: pieskatīt mazbērnus, palīdzēt saimniecībā, aizdot naudu līdz algas dienai — par visu to var lūgt vecmāmiņas un vectēvus
Tā arī šodienas raksta varone nolēma izdarīt labu darbu un aizdeva dēlam un vedeklai solīdu summu, bet nekas labs no tā neiznāca.
Saņēmu atvaļinājuma naudu, noliku melnai dienai. Atvaļinājumu pavadīju ar mazbērniem, viens nebija dārziņā, otrs par kompanjonu sēdēja mājās. Kādu rītu atkal aizbraucu, bet dēlam un vedeklai jaunas problēmas — ledusskapis saplīsis, līdzekļu jauna iegādei nav. Viņi strādā, bet ģimene un kredīts par dzīvokli, paši saprotat, lieku līdzekļu nav. Es piedāvāju savus atvaļinājuma uzkrājumus:
— Nopērciet ledusskapi, ar mani četru mēnešu laikā norēķināsieties.
Viņi piekrita. Atdevu zolīdu summu, nopirka ledusskapi. Pirmos trīs mēnešus pa daļai atdeva, pienāca ceturtais — klusums. Es neesmu parādu piedzinējs, no rīta līdz vakaram nezvanīju, rupjus vārdus viņu kāpņu telpā nerakstīju. Klusi gaidīju, kaut arī dēla algas diena jau bija pagājusi.
Sākās piektais mēnesis. Naudas nav, ne zvana, ne raksta. Domāju, nu labi, piezvanīšu pati, jo nauda jau bija atradusi pielietojumu. Piezvanīju.
— Mammu, mēs esam bešā, bērnus uz akvaparku aizvedām, — teica dēls. — Pacieties mēnesīti.
Kurš teica, ka es gribu ciesties? Varbūt vajadzēja normāli prioritātes sakārtot? Vispirms atdot parādu, pēc tam akvaparks? Kāpēc ar akvaparku nevarēja paciesties mēnesi, bet man jāgaida? Varbūt man tie līdzekļi ir nepieciešami kaut kam ļoti nopietnam, ja jau tev pati prasu. Tev tā nešķiet?
Lasi vēl: Šīs lietas vīrietis cienīs jebkurā sievietē, neatkarīgi no tā vai tev ir 25 vai 65
— Mammu, nu ko tu tā! Tavi mazbērni atpūtās, bet tu runā tā, it kā es būtu naudu vējā izkaisījis. Tie taču ir bērni! Bērnu atpūta!
It kā mazbērni būtu nogarlaikojušies bez akvaparka. Akvaparks nav pirmās nepieciešamības lietas, ne ārkārtas situācija. Tā ir izklaide. Ceļojumam viņi iztērēja vairāk nekā divus tūkstošus, ar savu mašīnu braukt neriskēja, pirka biļetes uz nedēļas nogales tūri.
Ar nākamo algu dēls naudu atdeva. Atdeva ar tādu seju, it kā būtu man pakalpojumu izdarījis. Blakus bija vedekla, atcerējās akvaparku un nolēma pasarkastēt:
— Gribējām ar bērniem uz mežu ar teltīm aizbraukt, bet tad jums atkal naudu nebūtu atdevuši, jūs mūs būtu apbērusi ar komentāriem par to, ka nauda iztērēta jūsu mazbērniem.
Lasi vēl: Alla Pugačova intervijā atzīstas kāpēc patiesībā izvēlējās pamest valsti: “Tas nemaz tā nebija”
Es pajautāju, kā mazbērni ir saistīti ar viņu vecāku finansiālajām saistībām? Nekā. Nauda ir nauda, mazbērni ir mazbērni. Es priecājos, ka mazbērni atpūtās akvaparkā, bet viņu vecākus informēju par muļķību — saistības ir jāpilda. Ja es kaut ko apsolu vai garantēju, tad to arī izdarīšu.
— Paldies par palīdzību, — atbildes vietā uz manu jautājumu sacīja vedekla. — Nākamreiz mēs paņemsim kredītu.
— Ņemiet, — es pamāju, — bankas darbiniekam ar bērnu atpūtu nepierunāsiet, tāpēc ņemiet kredītu.
Un beigās vēl paliku par slikto. Izpalīdzēju pati sev par nastu. Gribēju palīdzēt no sirds.
