Mūsu vecāki mums ar brāli kāzās uzdāvināja “ļoti lieliskas” dāvanas. Brālim viņi uzdāvināja dzīvokli. Viņi atdeva viņam vecmāmiņas trīsistabu dzīvokli Teikā, kas bija tikko remontēts.
Jau toreiz es domāju, ko tad uzdāvinās man, kāzās. Cita dzīvokļa vecākiem nebija, tāpat arī īpaši naudas, lai nopirktu kaut vienistabas dzīvokli. Bet nu nevar taču tā būt, ka brālim ir moderns dzīvoklis, bet man – “dāvanu karte”?
Tomēr vecāki, spriežot pēc visa, vispār par to nedomāja. Viņiem bija apslēptais “trumpis” – vasaras mājiņa Dārziņos, ko viņi man pompozā veidā to pasniedza kā dāvanu. Tomēr arī šeit bija nianses – man to uzdāvināja vārdos, bet faktiski tā joprojām ir reģistrēta uz tēva vārda, un nekas nav mainījies. Bet cik pompozā veidā to pasniedza, kādu runu sagatavoja! Pārliecināja, ka šis Dārziņu namiņš ir gandrīz kā māja, tur ir visi dzīvošanai nepieciešamie apstākļi, klusums un daba.
Apstākļi tur nav nepavisam nav labi, būšu godīgs. Jā, Dārziņos ir daudz ģimeņu, kas tur dzīvo visu gadu. Tur ir elektrība, tīra ceļus, pat ūdens dažiem ir pievadīts, taču lai tas notiktu, ir vajadzīgi gan dokumenti, gan nauda.
Bet mūsu vasaras māja neizskatās ne tuvu kā māja, kurā varētu dzīvot cauru gadu. Tai mazajai būdiņai ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, tur viss čīkst, ir caurvējš, tā nav siltināta un der tikai siltajam vasaras gadalaikam. Un arī, ar nosacījumu, ka nebūs vēss. Tualete tur ir ārā. Jā, jūs nepārklausījāties.
Mājā nav ūdens, elektrība ir uz savienojumiem. Kopumā, visklasiskākais vasaras mājas variants. Par to, ka tā ir īsta māja, nevar būt ne runas. Lai šajā vasaras mājā varētu dzīvot, tajā jāiegulda tik daudz naudas, ka vieglāk jau būtu nopirkt gatavu māju. Viena ūdens padeve un normālas tualetes piebūve izmaksās ļoti lielu summu. Bet visjautrākajā šajā “dāvanā” ir tas, ka mēs ar vīru to nevaram to izmantot, jo vasaras māju aktīvi izmanto mani vecāki. Viņiem tur ir stādījumi, siltumnīcas…
– Šogad mēs jau esam visu iestādījuši, tāpēc mēs brauksim ciemos, ņemiet to vērā, – paziņoja mums vecāki.
Sākumā es patiešām domāju, ka vasaras māja tagad ir mana, un vecāki vienkārši novāks savu ražu un viss. Kopā ar vīru devāmies apskatīt, ko varētu uzlabot ar minimāliem tēriņiem.
Lasi vēl: Mēness diena 15. septembrī: ko šajā dienā nedrīkst darīt, lai nepiesauktu naudas trūkumu
Šajā nodarbē mūs pieķēra vecāki, kuri bija atbraukuši pie saviem tomātiem un gurķiem.
– Ko jūs tur plānojat darīt, tajā vietā? Kādu baseinu? Nākošgad mēs tur kabačus stādīsim, tur būs dobes! – mūsu sarunā iejaucās mana mamma.
– Kādus kabačus? Mēs neplānojam stādīt kabacīšus, – mēs ar vīru saskatījāmies.
– Bet mēs plānojam! Tāpēc te nevar būt ne runas par kaut kādu baseinu!
– Bet jūs mums šo vasaras māju uzdāvinājāt, atceraties? – es turpināju brīnīties.
– Un tad? Lietojiet taču to, kas jums traucē? Vai tad tu domāju, ka mēs to māju tev atdosim un paši vispār te neparādīsimies? – mamma teica.
Es vispār neko nesapratu. Mums uzdāvina vasarnīcu, bet faktiski neko neuzdāvina: mēs šeit esam vienkārši viesi. Mēs varam atbraukt, pasēdēt, paskatīties un aizbraukt. Faktiski tāpat kā tas bija pirms skaļā paziņojuma: “Mēs jums dāvinām vasarnīcu”. Vīram bija ļoti neērti, lai gan viņš centās to neizrādīt, ka kaut kas nav kārtībā. Bet es pati sajutu visu šīs situācijas absurdu.
– Tad kāpēc jūs mums uzdāvinājāt šo vasaras māju, ja neesat gatavi no tās šķirties? – es iebildu.
– Tev nekad nekas nepatīk, tu vienmēr visu sarežģī! – viņa attrauca.
Es sev izdarīju dažus secinājumus. Man nekad nav bijusi nekāda saistība ar vasaras māju, un arī tagad nav, vienkārši vecāki izlikās, ka dāvina man ar vīru tikpat dāsnu dāvanu, kā brālim un viņa sievai. Bet faktiski tieši es paliku bez dāvanas. Vai man ir žēl? Jā, man ir žēl. Patiesībā būtu pat bijis labāk, ka viņi nevienam tad neko nebūtu dāvinājuši, nevis šādi te dubultie standarti…
Pēc kāzām ir pagājis gads un šī saruna vairs nekad nav bijusi “pacelta”, neviens, protams, to nav reģistrējis uz mana vārda. Nu, es visu sapratu. Es, protams, neuzsāku nekādu skandālu, bet, kad mani vecāki vēršas pie manis ar kādu lūgumu, es viņus sūtu pie brāļa, jo, ja jau viņi tā bija nolēmuši par viņu tieši rūpēties, nevis par mani, tad, lai brālis arī atbild ar tādām pašām rūpēm, bet es pastāvēšu maliņā.
