Es nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri ne tikai skauž citu laimi, bet arī cenšas to visu noniecināt. Lai, tā teikt, pazeminātu to līdz savam līmenim.
Pateicoties Dievam, manā tuvākajā apkārtnē tādu cilvēku nebija. Līdz parādījās kaimiņiene Ilze. Tiklīdz mēs iepazināmies, viņa uz mani atstāja nepatīkamu iespaidu.
Mēs ar viņu dzīvojam vienā kāpņu telpā. Un, sarunājoties, kaimiņiene pēkšņi pamāja uz mūsu durvīm un teica:
— Dārgas tādas… Acīmredzot jums klājas labi un ir ko paņemt, ja tik labi sevi sargājat. Es apmulsu, pilnīgi nesaprotot, ko uz to atbildēt. Tomēr Ilze turpināja sarunu, skatoties uz mana dzīvokļa durvīm.
— Nu, man te gandrīz stāv kartons, — viņa smaidīja. — Jo īpaši nav, ko paņemt.
Man arī uz to nebija piemērota atbilde. Tāpēc es smaidīju, cik vien draudzīgi mācēju un pie pirmās izdevības devos savās darīšanās.
Nākamreiz Ilze mani ieraudzīja, kad es pastaigājos ar mūsu suni Billiju. Ārā bija auksts, tāpēc Billijs bija apģērbts: siltā kombinezonā.
— Oho, kāds “ietīts”! — ar apbrīnu teica Ilze. — Nu, šādā aukstumā citādi nevar, — es pasmaidīju.
— Un jūs paši šuvāt kombinezonu? — jautāja kaimiņiene. — No savas dūnu jakas?
— Ak, ja vien tā būtu! — es pasmējos. — Nē, šāds suņu apģērbs ir jāpasūta.
— Un ko, speciāli suņiem šuj apģērbus? — Ilze bija patiesi pārsteigta.
Es atbildēju apstiprinoši.
— Un cik, piemēram, šāds kombinezons maksā? — viņa jautāja. Es nosaucu summu. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko briesmīgu.
— Mans rudens mētelis ir lētāks! — iesaucās Ilze.
— Jā, suņi nav lēts prieks, — es spēju atbildēt.
Es devos tālāk pastaigāties, bet kaimiņiene vēl kaut ko murmināja sev zem deguna.
Nākamā mūsu sastapšanās ar Ilzi notika pēc dažiem mēnešiem. Supermārketā. Tas ir lielākais veikals rajonā, un mēs visi tur iepērkamies. Tāpēc sastapt kaimiņus tur bija ierasta lieta. Es stāvēju ar ratiņu pie suņu barības stenda un ņēmu savam Billijam lielu barības maisu.
— Oi, jūs to pērkat savam vilkam? — es dzirdēju kaimiņienes balsi.
Es pagriezos un jau paspēju domāt, ka viņa tagad atkal kaut ko teiks. Bet nolēmu atbildēt:
— Jā, viņam.
— Un cik ilgi viņam ar tādu pietiek? — viņa jautāja.
— Divas nedēļas, — es nopūtos. — Tātad, mēnesī jums vajag divas šādas? — iesaucās Ilze.
Lasi vēl: “Ir ļoti liela iespējamība!”: meteorologs Toms Bricis paziņo, ka no 20. septembra laika apstākļi mūs pārsteigs
— Jā, un tas ir tikai sausā barība, — atbildēju es. — Mēs viņam dodam arī konservus, pērkam vēl vitamīnus un gardumiņus.
— Nu, jūsu suns dzīvo labāk nekā mani bērni, — pasmaidīja Ilze.
— Diez vai tā ir, — es taktiski piebildu.
— Mani vecāki visu dzīvi baroja suņus ar ēdienu, kas paliek pāri pēc pašu ēšanas, — turpināja kaimiņiene. — Un nekas, visi nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Tagad cilvēkiem nav kur tērēt naudu, tāpēc viņi izdomājuši, ka suņus nedrīkst barot ar cilvēku pārtiku.
Tas jau skanēja pavisam nelāgi, bet es nolēmu klusēt.
Godīgi sakot, es mēģināju aiziet, bet kaimiņiene it kā pat gribēja strīdēties. Viņa sekoja man un jautāja:
— Cik jums kopumā mēnesī izmaksā suns?
Es jau sapratu, ka tas nebeigsies labi, tāpēc teicu, ka nezinu. — Jā, noteikti vairāk nekā mums visai ģimenei mēnesī, — viņa piebilda.
— Un pat ja tā, tad kas?! — es pagriezos un jautāju.
— Tas, ka ir jābūt sirdsapziņai! — viņa iesaucās.
— Ko? — es nesapratu. — Es tērēju jūsu naudu savam sunim?
— Kāda tam nozīme! — pēkšņi Ilze atbildēja. — Tas tomēr ir netaisnīgi. Kamēr vieni dzīvo nabadzīgi, citi uz viņu rēķina apģērbj savus suņus kažokos!
— Vai tu vispār esi normāla? — es jautāju. — Par kādu “citu rēķinu” ir runa? Mēs ar vīru tāpat kā jūs ejam uz darbu, maksājam nodokļus. Un tas, ka tu pelni mazāk nekā es, nav mana vaina. Kaimiņiene vēl kaut ko mēģināja teikt, bet es aizgāju projām. Kas viņai daļas gar manu algu un manu suni? Patiesību sakot, kopš tās reizes, par laimi, tā arī viņu nekad vairs neesmu satikusi.
