Cik reižu katrs ir sev teicis: «Viss, pietiek, vairāk neiešu risināt citu bēdas» – un jau pēc nedēļas atkal esi ierauts tajā pašā. Cilvēka daba ir dīvaina lieta: redzi, kāds grimst problēmās, un it kā iekšā ieslēdzas sirēna.
Gribas mesties palīgā, izvilkt, izskaidrot, izglābt. Galvā kā atdzīvojas vecā multiplikācija: Čips un Deils ķiverēs steidzas glābt.
Un it kā tas būtu cēli – palīdzēt. Bet jo vairāk sastapies ar dzīvi, jo skaidrāk kļūst: ne katram palīdzība ir vajadzīga. Vēl vairāk – reizēm tā tikai kaitē.
1. Tiem, kas nepalīdz paši sev
«Cilvēku nav iespējams piespiest kāpt pa kāpnēm, ja viņš pats to nevēlas.»
Ir cilvēki, kas it kā iestrēguši vienā dzīves stāvā un nesper ne soli augšup. Viņus var pierunāt, var vilkt aiz rokas, pat pagrūst no aizmugures – bezjēdzīgi. Jo dīvaināk, jo aktīvāk kāds mēģina viņus glābt, jo spēcīgāka pretestība.
Tas ir kā ar ieradumiem – kamēr cilvēks pats neizlemj atmest smēķēšanu vai notievēt, nekādi pierunāšanas mēģinājumi, grāmatas vai lekcijas nelīdzēs. Pārmaiņu spēkam jābūt no iekšienes, nevis no ārpuses. Pretējā gadījumā jebkurš «kruķis» pārvēršas par ērtu attaisnojumu: «Kāpēc man censties, ja vienmēr atradīsies kāds, kas atbalstīs?»
Pārsteidzoši, bet tieši šādās situācijās atteikšanās palīdzēt kļūst par īstu dāvanu. Jo cilvēks, palicis bez drošības tīkla, pēkšņi atrod sevī spēku, par kura esamību pat nenojauta.
2. Tur, kur žēlums aizstāj rūpes
Dzīvē ir daudz epizožu, kas iegravējas atmiņā uz ilgu laiku. Piemēram, pie veikala bieži var redzēt vienu un to pašu sievieti. Vienmēr ar izstieptu roku, vienmēr līdzās mazs dēls. Skats, kas it kā radīts, lai garāmgājēju sirdīs iezagtos žēlums.
Un jau šķiet, ka roka stiepjas pēc maka, bet iekšējā balss čukst: «Bet kas tālāk?» Un patiešām: bieži vien šādos gadījumos nauda neaiziet maizei, bet gan pudelē. Pārbaudīts desmitiem reižu. Pat ja piedāvā ēdienu, nereti dzirdi rupju atteikumu: «Labāk nopērc dzeramo».
Un te atklājas lielākā žēluma lamatā. Īsta palīdzība nav «sildīt ilūziju», bet dot iespēju izrauties. Žēlums tikai nostiprina vājumu un dara cilvēku vēl vairāk atkarīgu no svešas labvēlības.
Lasi vēl: Kāda būs 2025.–2026. gada ziema: tautas ticējumi un padomi
«Labākais, ko var izdarīt citiem, ir palīdzēt viņiem nostāties uz kājām, nevis turēt uz rokām.»
3. Tiem, kam ir spēks tikt galā pašiem
Ļoti bieži palīdzība ir vajadzīga ne tik daudz bērniem, cik pieaugušajiem, kuri ir atradināti paši risināt savas problēmas. Īpaši tas redzams ģimenēs, kur vecāki cenšas bērnu pasargāt no visa. Aizsien kurpju auklas, atrisina viņa konfliktus, pat mājasdarbus dara kopā. It kā aiz mīlestības, bet patiesībā – atņem iespēju mācīties pārvarēt grūtības.
«Paldies tiem, kas man atteica palīdzību. Tieši pateicoties viņiem es tiku galā pats.»
Šis princips darbojas arī pieaugušo dzīvē. Cilvēks, kuram vienmēr klāj ceļu, nekad neuzzina, ka spēj iet basām kājām pa akmeņiem. Bet tieši šādos pārbaudījumos dzimst pārliecība.
4. Tiem, kas izvēlējušies sūdzības, nevis rīcību
Ir īpaša cilvēku kategorija – «mūžīgie cietēji». Viņi var stundām stāstīt, cik viss slikti: darbs ir pretīgs, priekšnieks tirāns, ģimene nesaprot, valsts nav tā. Bet, ja pajautā: «Ko tu dari, lai mainītu situāciju?» – parasti iestājas pauze.
«Tam, kurš nevēlas mainīt savu dzīvi, palīdzēt nav iespējams.»
Šādās sarunās jūtams nevis izejas meklējums, bet ieradums. Kunkstēšana kļūst par dzīvesveidu, bet sūdzības – sava veida degvielu. Jebkuru mēģinājumu piedāvāt risinājumu pavada atbildes: «Nē, tas nepalīdzēs…» vai «Man viss nav tik vienkārši». Un te ir svarīgi apstāties laikā. Jo vari iztērēt mēnešus, meklējot risinājumus, bet cilvēks pa to laiku tā arī paliks punktā «negribu neko mainīt».
Palīdzēt – tas ir pareizi. Tas dara cilvēkus tuvākus, siltākus un cilvēcīgākus. Taču svarīgi atcerēties: palīdzībai jābūt abpusējai kustībai. Bez tā tā pārvēršas vienvirziena spēku plūsmā, kas aiztek kā smiltīs.
«Lai izglābtu slīkstošo, nepietiek tikai pastiept roku – vajag, lai viņš pretī sniedz savu.»
Lasi vēl: Kāpēc vecmāmiņas lika griķus apavos un kā tas var noderēt arī tev
Dažreiz atteikt palīdzību nozīmē patiesi palīdzēt. Jo tikai tad cilvēks sāk rīkoties pats, atklājot sevī to spēku.
