Sveiki, mani dārgie lasītāji. Nezinu pat, ar ko iesākt, jo stāsts, ko vēlos jums izstāstīt, man pašai ir nepatīkams. Tomēr esmu pārliecināta – atklātība reizēm palīdz tikt galā ar emocijām un ļauj citam paskatīties uz savu dzīvi no malas.
Pirms dažiem gadiem mana mamma apprecējās. Kāzas bija tradicionālas – viss notika, kā pienākas, ar viesiem, svinībām un labiem vārdiem. Pēc tam viņas jaunais vīrs pārcēlās pie mammas uz dzīvokli. Lai arī tā ir tikai neliela vienistabas dzīvokļa tipa istabiņa kopmītnēs, vietas viņiem pietiek, un viņi nolēma tur iekārtoties kopā.
Mans vīrs ir valsts darbinieks, un viņa darbam paredzētās priekšrocības ļāva mums vieglāk tikt pie sava mājokļa. Izmantojot šo iespēju, mēs nopirkām divistabu dzīvokli Rīgā.
Es vienmēr esmu sapņojusi par šādu dzīvokli. Tas ir gaišs, plašs, ar augstiem griestiem un lieliem logiem, caur kuriem dienas gaismā ieplūst saule. Tik viegli iedomāties sevi, kā nesteidzīgi staigāju pa istabu, pārmetusi pār pleciem smalku zīda halātu, rokās glāze laba vīna. Šāda vide pati par sevi rada sajūtu, ka dzīve ir izdevusies.
Kad mēs tikai ievācāmies, katra detaļa šķita īpaša – parketa grīdas, plašais viesistabas laukums, balkons, no kura paveras skats uz koku galotnēm. Pat ikdienas darbi šādā mājoklī šķiet daudz patīkamāki.
Mēs ilgi un rūpīgi iekārtojām savu ligzdiņu. Remonts notika pakāpeniski – bez steigas, jo nebija vajadzības skriet uz priekšu. Vīram līgumā bija vēl trīs gadi dienesta, tāpēc mūsu ikdiena joprojām ritēja Bauskā. Mēs zinājām, ka drīzāk par visu mums svarīgi bija padarīt mājokli tieši tādu, kādu sen bijām sapņojuši.
Mēs iedomājāmies ideālu interjeru – gaišas sienas, mājīgus paklājus, rūpīgi izvēlētus aizkarus un mēbeles, kas ne tikai kalpo, bet arī priecē acis. Gribējās, lai viss būtu pārdomāts līdz sīkumiem, tāpēc nevienu lēmumu nepieņēmām steigā.
Protams, bija arī finansiālais aspekts. Dzīvojam mēs, par laimi, diezgan pieklājīgi, taču naudu taču neviens nedrukā – to jāpelna. Tāpēc katru pirkumu izvērtējām, rūpīgi salīdzinājām cenas un reizēm pat atlikām sapņoto lietu uz vēlāku laiku. Tieši tas arī kļuva par trešo iemeslu, kāpēc remonts vilkās lēni – mēs gribējām visu izdarīt pašu spēkiem un savā tempā.
Par to, kā rit remonts, es biju nolēmusi uzticēt rūpes savai mammai. Viņa dzīvo pavisam netālu no mūsu dzīvokļa – tikai divas autobusa pieturas attālumā. Man šķita, ka tā ir ideāla iespēja: viņa varēs paskatīties, kā strādā meistari, ielūkoties, vai viss tiek darīts pareizi, un ziņot man par norisēm.
Es pati fiziski bieži tur nebūtu paspējusi būt, bet mammai tas nebija grūti. Viņai pat patika iesaistīties – nākt, skatīties, dot padomus, kā labāk novietot mēbeles vai kurā vietā piestiprināt lampu. Man tas šķita pat jauki, jo viņa varēja justies nozīmīga un noderīga mūsu jaunajā mājoklī.
Tobrīd es vēl nenojautu, ka šī “palīdzība” ar laiku pāraugs par pavisam citu situāciju, par kuru tagad man stāstīt ir neērti…
Pirms mēneša mums beidzot bija atvaļinājums. Mēs nolēmām aizbraukt uz Rīgu un apskatīt savu dzīvokli, pie tam nevienu par ierašanos iepriekš nebrīdinot. Gribējām paši savām acīm redzēt, kā viss izskatās pēc remonta, ko bijām tik ilgi gaidījuši un plānojuši.
Taču to, kas mūs sagaidīja, es nevaru aizmirst vēl šodien. Kad atvērām durvis, pa mūsu dzīvokli skraidīja bērni. Sveši bērni! Viņi skrēja pa istabām, spēlējās ar mantām, skaļi uzvedās un smējās tā, it kā atrastos savās mājās.
Es stāvēju uz sliekšņa un nejutu zem kājām grīdu – bija sajūta, ka esmu iekritusi kādā absurdā sapnī. Kā tas vispār iespējams? Mūsu tik rūpīgi lolotajā, ar lielām pūlēm un līdzekļiem iekārtotajā dzīvoklī dzīvoja pavisam citi cilvēki.
Izrādījās, ka mana mamma bija atļāvusi sava jaunā vīra meitai dzīvot mūsu dzīvoklī. Teikt, ka tas mani pārsteidza, nozīmētu nepateikt neko. Es paliku uz vietas, nespējot noticēt, ka kāds bez mūsu ziņas varēja šādi rīkoties.
Pirmais, ko izdarīju, – tūlītēji piezvanīju mammai un stingri lūdzu, lai viņa ar vīru nekavējoties atbrauc pie mums. Man bija nepieciešams paskaidrojums.
Kad viņa atbrauca, viss kļuva vēl nesaprotamāks. Mamma nesaprata, kāpēc esmu tik sašutusi, un nesaskatīja savā rīcībā nekā nepareiza. Viņas sejā bija tikai pārsteigums – it kā es būtu pārlieku dramatizējusi situāciju.
Mamma, it kā pilnīgi nesaprotot manu nepatiku, sacīja:
— Nu, kas tur slikts? Jūs taču šeit gandrīz nedzīvojat, esat prom lielāko daļu laika. Vai tad dzīvoklim tukšam jāstāv? Kamēr jūs atbraucat, viņi varētu dzīvot šeit. Jūs taču varētu uz atvaļinājuma laiku īrēt kādu citu mājokli.
Tad viņa piebilda vēl vairāk nepatīkami:
— Viņai pašai īrēt dzīvokli nav pa spēkam, budžets to neļauj. Un ar diviem maziem bērniem atrast darbu meitenei arī nav tik vienkārši.
Es klausījos un nespēju noticēt. Manā galvā skanēja tikai viena doma: kā tas vispār var ienākt prātā – iejaukties mūsu īpašumā, nepajautājot un nebrīdinot?
Kad pajautāju, kāpēc viņa vispār pārcēlusies uz galvaspilsētu, ja jau dzīvo tik sarežģītā situācijā, nekādu skaidru atbildi tā arī nesagaidīju. Tikai samulsuši skatieni un izvairīgas frāzes.
Pa to laiku mūsu remonts, kuru bijām rūpīgi plānojuši un par kuru maksājām, virzījās uz priekšu ļoti lēni un pavirši. Virtuvē viss bija notraipīts ar taukiem, bet jauno mēbeli bērni bija apskrāpējuši un pat aprakstījuši ar flomāsteriem. Man bija sāpīgi skatīties, kā mūsu ieguldītais darbs un līdzekļi tiek bojāti.
Tad vārdu pārņēma mans vīrs. Viņš noteica stingri un bez liekiem paskaidrojumiem:
— Dodam trīs mēnešus laika, lai pārceltos. Ar to pietiks, lai atrisinātu, kur dzīvot tālāk un kā sakārtot savu dzīvi.
Tomēr mamma centās mūs pārliecināt ar emocijām:
— Kā jūs varat atstāt māti ar bērniem bez pajumtes? Tas nav pareizi, — viņa teica.
Mēs ar vīru palikām pie sava viedokļa – dzīvoklis ir mūsu, un mēs dodam trīs mēnešus, lai atrastu citu dzīvesvietu. Mums šķita, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, lai visu sakārtotu.
Drošībai es nofotografēju dzīvokli un tā stāvokli, lai vēlāk nebūtu nekādu pārpratumu.
Visvairāk man bija negaidīti tas, ka mamma šajā situācijā vairāk atbalstīja sava vīra meitu, nevis mūs. Tas lika man aizdomāties par mūsu attiecībām un par to, cik dažādi var uztvert vienu un to pašu situāciju.
Ko jūs domājat – vai mēs izdarījām pareizi, nosakot konkrētu termiņu pārcelšanās laikam? Kā jūs būtu rīkojušies manā vietā?
