Diena bija pelēka un nekustīga, it kā pati daba būtu sastingusi klusumā. Četrdesmit gadi Tamārai aizritēja kā viena gara, notikumiem bagāta diena, un šī diena nu bija beigusies
Koka kaste ar Vasīliju, viņas Vasīliju, vīru, draugu un viņas dzīves lielo mīlestību, stāvēja istabas vidū. Atvadu kņada Tamārai šķita attālināta, it kā notiktu aiz bieza stikla. Viņa automātiski māja ar galvu, spieda rokas, pieņēma līdzjūtību. Vārdi “turies”, “esi stipra”, “viņš ir labākā pasaulē” aizlidoja gar ausīm, nepaliekot atmiņā, kas bija iztukšota un dīvaina, klusas vientulības.
Un tad pienāca pēdējā ceļa brīdis. Pie viņa pienāca četri vīri, lai to iznestu. Tamāra, aiz elkoņiem pieturēta, stāvēja durvīs un skatījās, kā viņu iznes no viņu kopīgās mājas. Tas šūpojās, aizķēra durvju stenderi. No neveiklā piesitiena nodrebēja vecais, izbalējušais aizskars, kas karājās uz lielā spoguļa priekšnamā. Audums noslīdēja un nokrita uz grīdas. To nepamanīja neviens, izņemot Tamāru.
Tajā pašā mirklī vīru nesa garām spogulim. Un Tamāra ieraudzīja. Ieraudzīja ne tikai koka kasti un vīrus, kas to nesa. Viņa ieraudzīja viņa seju — baltu, ar aizvērtām acīm, peldamies vecā dzīvsudraba spoguļa dziļumā. Tā tur bija tikai mirkli, bet šķita kā mūžība. Skatiens pielipa pie atspulga, un pārskrēja skudriņas.
Atvadas beidzās. Māja piepildījās, bet drīz vien atkal iztukšojās no cilvēkiem, viņu balsīm, trauku šķindoņas. Beidzot viņa palika viena. Klusums sita ausīs. Viņa gāja cauri istabām, pieskaroties lietām, kuras nu vairs neviens necels. Viņa brilles uz nakts skapīša, līdz pēdējai lapai lasītā grāmata, čības pie krēsla. Katrs priekšmets atgādināja par viņa neesamību.
Naktī iestājās smagums un bez zvaigžņu tumsa. Tamāra nespēja aizmigt. Piecēlās padzerties ūdeni. Ceļš veda cauri priekšnamam. Viņa gāja, skatīdamās uz grīdu, bet acu kaktiņš noķēra kustību stūrī. Viņa paskatījās apkārt. Neviena. Un tad skatiens krita uz spoguli. Pārklājs joprojām gulēja uz grīdas, saritināts.
Un viņš tur bija
Vasīlijs stāvēja spoguļa dziļumā, balts, savā labākajā uzvalkā, kurā viņu aizveda. Acis bija atvērtas un skatījās uz viņu — pilnas bezgalīgu domu. Viņš nebija miglains vai izplūdis. Viņš bija īsts, tikpat reāls kā pati Tamāra, tikai atšķirts no viņas ar auksto, nepārvaramo stikla virsmu.
Viņa iesaucās un atmetās atpakaļ, aizžmiegdama acis. Kad atkal paskatījās, atspulgs bija parasts: sirmgalve naktskreklā. Bet pa muguru lēnām tecēja ledaini sviedri. Pēc tam viņa vēl ilgi nevarēja aizmigt. Un kad miegs tomēr nāca, tas atnesa līdzi murgu. Viņa stāvēja tumsā, bet priekšā bija tas pats spogulis. No tā dziļumiem skanēja Vasīlija balss — pazīstama, bet ar jauniem, sausiem toņiem — kā sausas lapas čaukstoņa un veca koka grieziens.
— Tamāra… mīļā… Atlaid mani. Man te ir šauri. Tumši. Atlaid, lūdzu.
Viņa centās atkāpties, bet kājas bija piesaistītas grīdai. Vīra seja parādījās viņas priekšā, sagrozīta no lūguma.
— Es neesmu tur, kur man jābūt. Spogulis ir durvis, bet tās ir aizvērtas. Palīdzi man. Atlaid.
Viņa pamodās nesaprotot kas notiek un kur atrodas.
Tā sākās viņas krēsla stunda. Dienas bija tukšas un klusuma pilnas, bet naktis piepildījās ar murgiem. Katru nakti, ejot garām priekšnamam, viņa redzēja viņu spogulī. Viņš neko neteica, nekustējās. Viņš tikai stāvēja un raudzījās uz viņu ar tumšu, lūdzošu skatienu. Un tad nāca sapnis. Vienmēr viens un tas pats. Vārdi “atlaid mani” skanēja galvā pat pēc pamošanās, pārtopot par uzmācīgu, prātu jaucošu mantru.
Ceturtajā dienā Tamāra gandrīz vairs nespēja piecelties no gultas. Dienā spoguļa atspulgs viņu biedēja vairāk nekā nakts rēgs: tā bija iznīkusī, sirma sieviete ar nogurušām acīm. Viņa saprata — tā vairs nevar.
Atcerējās par Rozi. Veco Rozi, kuru ciematā aiz muguras sauca par dziednieci vai pat raganu. Pie viņas gāja, kad viss cits jau bija bezspēcīgs, kad zaudēja lopus vai mīlestību. Tamāra, veco laiku sieviete, vienmēr viņu turējusi pa gabalu, uzskatīdama par tumšās pagātnes atlieku. Bet tagad šī pagātne bija viņas vienīgā cerība.
Viņa kaut kā aizgāja līdz pēdējai būdiņai ciema malā. Roze pati atvēra durvis. Maza, salīkusi, ar seju, kas pilna krunciņu, un caururbjošām, brūnām acīm.
— Nāc iekšā, Tamāra. Iedzersim tēju, — balss bija dobja.
— Ne tējai es, Roze, — Tamāras balss aizlūza. — Bēda man.
Viņa izstāstīja visu. Par spoguli atvadu dienā kā viņa viņu tur ieraudzīja, par sapņiem, par dvēseli vārdiem “atlaid mani”. Roze klausījās klusu, nepārtraukdama, un acis kļuva arvien nopietnākas.
— Viņš nav atradis mieru, — beidzot noteica dziedniece. — Dvēsele aizķērusies. Ne pie lietām, nē. Pie tevis. Spēcīga jums bija saite, kaut arī ne viegla. Spogulis ir robeža. Tajā brīdī, kad pārklājs nokrita un viņu nesa garām, viņš ieskatījās šajā robežā. Un iestrēga. Ne tur, ne šeit. Viņam tā ir mokas, bet tev — vēl trakāk. Jāatlaiž.
— Kā? — nočukstēja Tamāra.
— Naktī visu izdarīsim.
Roze paņēma savu somu: vairākas sveces no tumša vaska, pudelīti ar eļļu, sauju kaltētu zāļu, vecu, izpluinītu grāmatu. Nakts bija īpaši tumša un klusa. Viņas abas sēdēja virtuvē pie izslēgta gaismas. Tikšķēja tikai pulkstenis un sprakšķēja svece, ko Roze pirmo iededza un nolika uz galda.
— Drīz laiks, — teica Roze. — Kad viņš nāks, tu neko nebaidies. Jāstāv tur, kur pateikšu.
Tamāra pamāja ar galvu, ar pirkstiem satvērusi halāta stūri. Un viņš atnāca. Vispirms gaiss priekšnamā kļuva biezs un auksts. Tad spogulī, tā melnajā dziļumā, iedegās bāls punkts. Tas auga, ieguva formu, aprises. Un viņš jau stāvēja tur, kā iepriekš. Viņa acis šajā naktī dega ar mēmu stāstu.
— Tagad, — čukstus teica Roze un pastūma Tamāru uz priekšu, līdz pašam spoguļa malām. — Skaties uz viņu. Neatrauj acis.
Pati dziedniece nostājās sānis, aizdedzināja vēl divas sveces un nolika tās uz ķeblīšiem abās spoguļa pusēs, lai gaisma kristu tieši uz stiklu, izgaismojot nekustīgo aizgājēja tēlu. Viņa atvēra grāmatu un sāka lasīt. Tā nebija pazīstama baznīcas lūgšana, bet kaut kas sens, nesaprotamā valodā, pilns skaņu un stieptu intonāciju. Gaiss iegaudoja.
Vasīlijs spogulī nekustējās, bet viņa sejas izteiksme mainījās. Pārtapa cerībā. Stikls nodrebēja, sāka viļņoties kā ūdens virsma.
— Tamāra! — iesaucās Roze. — Saki, ka tu viņu atlaid!
Tamāra, sastindzināta, skatījās vīram acīs. Viņa tajās redzēja visu viņu kopīgo dzīvi: sarunas un samierināšanos, priekus un bēdas, bērnu dzimšanu, klusus vakarus, viņa pēdējo smaidu gultā. Un mīlestību. Jā, tur bija arī mīlestība — samudžināta, liela, bet īsta. Emocijas straumēm bira. Balss, kuru viņa pati nepazina, izlauzās no lūpām:
— Ej, vīrs! Ej, mīļais! Es tevi atbrīvoju! Nepieturu! Ej ar Dievu! Guli mierīgi, mans labais.
Tajā pašā mirklī Roze pateica pēdējos lūgšanas vārdus un strauji nopūta sveces. Liesmas nodzisa, un priekšnamu pārņēma pilnīga tumsa uz dažām sekundēm. Tamāra aizžmiedza acis. Kad atkal tās atvēra, Roze jau bija ieslēgusi gaismu. Spogulī atspoguļojās tikai viņas pašas. Vairs neviena cita.
Bet tajā pēdējā sekundē, pirms sveces nodzisa, Tamāra paspēja ieraudzīt, kā Vasīlija seja kļuva skaidra. Visas viņa problēmas aizgāja. Viņš izskatījās mierīgs un jauns, kādu viņa viņu atcerējās senos laikos. Un viņš pasmaidīja. Ar vieglu, gaišu, pateicīgu smaidu. Un izzuda, neatstājot ne miņas.
Mājas klusums vairs nebija smacējošs, bet mierīgs, apvārsni sniedzošs.
— Aizgāja, — nopūtās Roze, novācot sveces. — Tagad viņš ir brīvs, un tu arī.
Tamāra apgūlās gultā un pirmo reizi daudzu nakšu laikā uzreiz aizmiga, bez sapņiem. Bet no rīta, ejot garām spogulim, viņa uzmeta tam jaunu, tīru audumu. Ne aiz māņticības, bet kā simbolu. Simbolu tam, ka dažām durvīm jāpaliek aizvērtām. Lai dzīvie var dzīvot, bet aizgājēji — beidzot rast mieru.
