Bērnībā vecmāmiņa man stāstīja, ka aizsaulē aizsaukto cilvēku dvēseles konkrētās dienās pulcējas pie kapsētas vārtiem un gaida, kad radinieki ieradīsies viņus apciemot.
Gaidīšana, pēc vecmāmiņas apgalvotā, notiekot kapu svētkos un citās atceres dienās, bet īpaši svarīga diena esot cilvēka aiziešanas mūžībā gadadiena. Dvēseles gaidot pie vārtiem līdz pat vakaram, un, ja neviens neatnāk, ejot atpakaļ uz kapavietu un lejot gaužas asaras.
Bet gadās arī tā – ja radinieki ir aizmirsuši par kādu no saviem mīļajiem aizgājējiem, bet turpina apmeklēt citus kapus, Dzimtas spēki slēdz viņiem ceļu uz šiem kapiem un parāda ceļu pie sen nepieminētajām dvēselēm. Es bieži par to domāju. Un jau ne reizi vien esmu saņēmusi Dzimtas spēku zīmes un vēstījumus. Lūk, ko man nācās piedzīvot šovasar.
Kapu svētkos mēs ar vīru devāmies uz kapsētu sakopt manu radinieku kapus. Un uzreiz nez kāpēc apmaldījāmies. Abi klīdām gar nepazīstamām kapu kopiņām, bet īsto – manas vecmāmiņas māsas kapu – atrast nevarējām. Es viņu saucu vārdā un lūdzu parādīties, bet viss velti. Tad es sapratu – viņa vienkārši negrib man parādīties. Un man nav ne jausmas, kāpēc.
Devāmies uz nākamo atdusas vietu. Bet tā kā jau bijām zaudējuši pietiekami daudz laika, meklējot iepriekšējo, nolēmām iet ātri, virzoties pa īsāko ceļu – tas veda cauri vecajai kapsētai, kas vairāk atgādināja tumšu mežu ar gadsimtiem vecām priedēm un eglēm.
Ejot starp atdusas vietām, pieķēru sevi pie domas, ka redzu kaut ko ļoti pazīstamu un mīļu. Apstājos un ieskatījos vērīgi. Caur pīlādžu un akāciju biezokni ieraudzīju fotogrāfiju ar jaunu vīrieti, kurš uz mani skatījās no akmens. Viņš tika aizsaukts mūžībā, kad man bija apmēram septiņi gadi. Tas bija manas mammas brālēns. Es viņu tik tikko atpazinu. Aiziešanas brīdī viņam bija divdesmit gadu. Kopš tā laika bija pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi.
Neviens mūsu dzimtā neatcerējās, kur jauneklis ticis apglabāts. Viņa kaps bija bēdīgā stāvoklī, piemineklis un žogs bija sarūsējuši, kapakmens iegrimis zemē, bet akāciju un pīlādžu krūmu biezokņi bija pilnībā pārņēmuši visu teritoriju. Saules gaisma nesasniedza. Tikai labi saglabājusies fotogrāfija palīdzēja identificēt šo.
Mēs ar vīru pavadījām daudz laika, to sakopjot. Un tad es sapratu, kāpēc citi radinieki tajā dienā negribēja man parādīties. Tā noteikti nebija nejaušība, ka atradām manas mammas brālēna atdusas vietu. Tagad, manuprāt, visa mūsu dzimta ir mierā. Bet mums tagad ir vēl viens kapiņš, par kuru rūpēties.
Bet šis ir stāsts no manas bērnības. Man bija apmēram desmit gadu, kad visa mana ģimene ieradās kapsētā apciemot manu vectēvu. Radinieki un tuvinieki reti nāca uz kapsētu, tāpēc vienmēr aizmirsa, kur vectēvs atrodas, un katru reizi pavadīja ilgu laiku, staigājot un meklējot. Un tā radinieki staigā pa kapsētu, meklējot vectēva kapu. Bet es grozu galvu no vienas puses uz otru, vēroju pieminekļus un pēkšņi dzirdu, ka kāds sauc manu vārdu.
Nospriedu, ka radinieki atraduši vectēva kapu un sauc mani pie sevis. Es kliedzu pretim: “Kāpēc jūs saucat? Vai atradāt vectēvu?” Bet viņi saka, ka neesot mani saukuši. Bet mani kāds sauca vārdā vairākas reizes. Jau domāju, ka man ir halucinācijas, bet sekoju balsij. Visbeidzot, pēc vēl viena sauciena es apgriezos, spēru dažus soļus un uzdūros vectēva kapam!
Sanāk, ka viņš mūs gaidīja, un, kad ieradāmies, baidījās, ka neatradīsim viņu un aiziesim, pie viņa nepienākot. Viņš pasauca mani, lai es viņu atrastu. Es pamāju ar roku visiem, lai nāk pie manis. Pieaugušie vēlāk bija ļoti pārsteigti, kā bērns varēja atrast īsto kopiņu. Es nevienam nepastāstīju, ka vectēvs pats mani aizveda pie sava kapa.
Reālu cilvēku pieredze, apmeklējot radinieku kapos
1. stāsts
Mēs ar radiniekiem ieradāmies kapsētā, lai apciemotu mana vecvectēva kapu. Mēs precīzi nezinājām viņa kapa atrašanās vietu. Ieradāmies spontāni, jo neviens no vecākajiem dzimtas locekļiem vairs nebija dzīvs un nebija neviena, kas mums parādītu apbedījuma vietu. Kapsēta liela, bet mēs nolēmām meklēt, līdz būsim atraduši. Mēs vecvectēvu saucām vārdā, skaļi paudām, ka vēlamies atnākt un viņu pieminēt, un lūdzām viņam parādīt mums vietu, kur viņš ir apglabāts.
Un iedomājieties, mēs viņu atradām burtiski desmit minūtēs, lai gan kapsēta ir milzīga! Un mēs nekad nebijām bijuši šajā kapsētā. Es vienmēr esmu bijusi skeptiska pret misticismu, bet tad mēs vienkārši gājām, it kā mūsu intuīcija mums teiktu, kurp doties. Kājas pašas mūs veda cauri kapsētai. Rezultāts bija iespaidīgs. Godīgi sakot, es domāju, ka nebūs iespējams kapavietu atrast! It īpaši tāpēc, ka vecvectēva apbedījuma vieta ir neuzkrītoša.
Lasi vēl: Tas sāksies 19. septembrī un ilgs piecas dienas: sinoptiķi saka, kam sagatavoties
2.stāsts
Augusta beigās ir mana brāļa dzimšanas diena, bet septembra sākumā – viņa mūžībā aiziešanas gadadiena. Tā kā šie divi datumi ir tuvu viens otram, mēs ar radiniekiem viņa dzimšanas dienā ieradāmies kapsētā, lai pieminētu brālīti. Mēs sēdējām kā ģimene, runājāmies, atcerējāmies pagātni, birdinājām asaras.
Tad pēkšņi visi apklusa, katrs iegrima savās domās. Atlidoja tauriņš, tik zils, tik skaists. Tas pielidoja pie mums visiem un nolaidās uz manas rokas, proti, uz mana brāļa zīmoga gredzena, kuru tagad valkāju es! Kā gan var neticēt pārpasaulīgām zīmēm? Es ticu, ka tas bija mans brālis, kurš toreiz bija ar mums, un viņš pateicās katram no mums par viņa pieminēšanu. Bet, kad mēs braucām prom no kapsētas, automašīnā sāka skanēt viņa mīļākā dziesma. Mūsu mīļie aizgājēji joprojām ir ar mums, tas tikai jāierauga un tam jānotic.
Nākošos reālos stāstu lasiet turpinājumā
3. stāsts
Mans stāsts ir šāds. Mana vecmāmiņa devās viņsaulē, es biju pie viņas kapa tikai ceremonijā. Visu laiku meklēju attaisnojumus, lai nenāktu uz kapsētu. Un reiz man visu dienu zvanīja no sveša tālruņa numura. Pirmajā reizē es necēlu, jo man nav ieraduma atbildēt nepazīstamiem zvanītājiem. Kad zvanīja otro reizi, es nolēmu atbildēt. Bet otrā līnijas galā bija klusums. Es nospiedu beigu taustiņu.
Trešajā reizē, kad zvanīja – tas bija jau vakarā – es arī atbildēju. Un atkal klusums. Prātoju, kas gan man tik neatlaidīgi visu dienu zvana un neko nesaka. Saglabāju nezināmā zvanītāja numuru, atvēru “WhatsApp” aplikāciju, lai sameklētu, kas man zvana un nerunā. Un iedomājieties manu pārsteigumu, kad ieraudzīju, ka kontakts bija parakstīts kā “vecmāmiņa”.
Biju patiešām pārsteigta. Un tad atcerējos, ka tuvojas viņas aiziešanas mūžībā gadadiena. Acīmredzot vecmāmiņa gribēja, lai viņu pieminu, ierodoties kapsētā. No rīta devos uz viņas atdusas vietu, pasēdēju, parunājos, atvainojos. Es nekad vairs neaizmirstu savu vecmāmiņu.
Tomēr ir jāsaprot, ka nav ieteicams arī pārāk bieži apmeklēt viņsaulē aizgājušos radiniekus, kā arī bieži liet asaras par viņu aiziešanu.
4.stāsts
Gandrīz pirms divdesmit gadiem aizsaulē devās mana vecmāmiņa. Viņa bija laipna un līdzjūtīga, izaudzināja deviņus bērnus. Visi viņu mīlēja un cienīja. Kad vecmāmiņa devās mūžībā īpaši pārdzīvoja viņas labākā draudzene kopš jaunības dienām. Viņa raudāja un bieži devās uz vecmammas kapu.
Un tad kādu dienu omītes draudzene stāsta: “No rīta mēs ar vīru paēdām, es, kā parasti, pasēroju par Klaudiju un sāku veikt mājas darbus. Un pēkšņi ieraudzīju, kā atveras mājas durvis un ienāk viņa. Ģērbusies kā dzīvē, aizsējusi priekšautu, lakatu galvā. Viņa tikai skatās uz mani, smīn, seja dusmīga. Es viņai saku:
“Kāpēc tu atnāci? Tā neesi tu!” Un es viņu kārtīgi nolamāju. Vienā mirklī viss pazuda. Kopš tā laika es sāku iet uz kapsētu tikai īpašās dienās, pārstāju birdināt asaras, jo sajūtot mūsu asaras, sazin kas pie mums var ierasties.
Mīļie lasītāji, vai ar jums kapos kādreiz ir atgadījies kaut kas neparasts? Lūdzu, pastāstiet komentāros. Ja jums raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos!
