Profesors E.Kramiņš atklātā sarunā dalās ar savām domām kā skolu reitingi mūsdienās ietekmē bērnus un vai tie vispār ir nepieciešami pašam bērnam
Vai tā būtu pirmā klasīte, un tie vecāki, kuri varbūt pirmo reizi ved bērnus uz vidusskolu, pavada savus bērnus. Viņiem ir jāsaprot, ka tur sekos pareizās atbildes un nepareizās atbildes, tur sekos standarta testi. Kaut kādi mistiski vērtējumi, eksāmeni, kuri ir jākārto un kuri nav jākārto. Un pēc tam pazūd pats cilvēciņš, bet parādās skolas reitingi.
Vecāki uz to uzķeras kā zivs uz āķa: mans bērns mācās skolā, kurai ir ļoti augsts reitings — pirmā vieta, otrā vieta, trešā vieta. Bet principā vecākiem vajadzētu saprast, ka jo augstāks reitings skolai, jo vairāk tā (necenzēts vārds) bērnu, un šie reitingi arī tiek piešķirti, balstoties uz to, kā vecāki un skola izpilda sistēmas prasības. Vecāki to pieņem, un beigās iznāk tā, ka viņi dzīvo nesapratnē par to, kas notiek.
Bērni nāk no skolas un ir noguruši. Man patīk Facebook lasīt — es izlasīju, viens bija uzrakstījis, cik dienas ir palikušas līdz jaunajam brīvlaikam, līdz vasaras brīvlaikam — palikušas tik un tik dienas. Tas nav normāli, ka cilvēks gaida šīs lietas. Es arī saviem audzēkņiem prasu, kuri mācās skolās: vai viņi vēlas iet skolā, vai viņi gaida?
Visi atbildēja, ka viņi negaida to pirmo septembri un ka tas nāk ar kaut kādu noguruma sajūtu. Visi ir noguruši: bērni noguruši, vecāki noguruši, pedagogs noguris. Visa valsts ir nogurusi. Izdegusi no tās sistēmas, kurā mēs dzīvojam. Un skolas sistēma patiešām ir “…”. Atvainojos par šo izteicienu, bet diemžēl tā jāsaka.
Nav jau vairs to īsto pedagogu skolās. Tur jau tā problēma. Un te nav runa par to, vai viņi ir labāki vai sliktāki — viņu vienkārši vairs nav. Man patīk, kā mans audzēknis saka: “Jūs domājat, ka mums skolā ir skolotāji? Kas tad jums tur ir? Vietas izpildītāji.” Viņam ir taisnība, jo tie cilvēki, kas patiesi grib darīt savu darbu kā pedagogi, grib veltīt laiku bērnam un gatavoties stundām tā, kā tas pienāktos, — viņu nemitīgi piespiež lemt un darīt kaut ko citu.
Lasi vēl: Planētas visdārgākais koks – noslēpums, kāpēc tas ir vērtīgāks par zeltu
Skolās šodien nav tā kā vēsturē, viss tiek pielāgots kaut kādām prasībām. Par to, ko vispār šodien viņi tur nodarbojas — viņi māca rakstīt, studē Saeimas dokumentus, Eiropas tiesību hartu un citas lietas, kas viņiem patiešām nav vajadzīgas un kam viņi nav gatavi. Tas viss mūs ārkārtīgi iztukšo.
Un man ir žēl, ka cilvēki sāk dzīvot tādā formulā: darbs, tirgus, mājas, televizors. Un tikai vakarā atnāk mājās un saprot, kas ir viņa ģimene, bet arī tad reti, jo visi sēžam viedtālruņos. Tā ir briesmīga lieta. Mēs esam panākuši to, ka, manuprāt, 90 % sabiedrības ir pūlis, kuram nodrošina tikai pašu minimumu. Minimums — aiziet uz skolu, nopirkt maizi.
Un tāpēc valsts cenšas, lai cilvēks dzīvotu tajā minimumā, lai viņš nesāktu domāt. Ja cilvēks ir paēdis, viņš ir apmierināts. Bet, ja viņš sāk domāt, kas notiek apkārt, tad tas kļūst bīstami. Tāpēc ir jāpanāk, lai cilvēks nedomātu par to, kas ir apkārt.
Es personīgi gaismu tuneļa galā pašlaik neredzu, un tas ir tas, ko sagaidot jauno mācību gadu, man jāsaka. Tas nav no manis atkarīgs, un šis jautājums šķiet diezgan skumīgs.
Pilnu sarunas video skaties :
