Eļļa ir viens no tiem produktiem, bez kura virtuvē neiztikt — tā nepieciešama gan cepšanai, gan salātiem, gan citiem ēdieniem. Tomēr veikalu plauktos izvēle ir tik plaša, ka nereti rodas jautājums: kuru pudeli likt grozā?
Nedēļas nogalē ar ģimeni nolēmām apmeklēt jauno hipermārketu, kas nesen tika atvērts netālu no mūsu mājām. Veikalā bija daudz pircēju, un gaisā valdīja tāda kā svētku sajūta — cilvēki apstaigāja nodaļas, aplūkoja sortimentu, salīdzināja cenas. Īpaši dzīva rosība bija pie pārtikas plauktiem. Tur, pie augu eļļas stenda, ievēroju divas sievietes, kuras, šķiet, sen bija pazīstamas. Viņas ilgi pārsprieda dažādus zīmolus, dalījās savā pieredzē par kvalitāti un to, kā eļļu izmanto gatavošanā.
Kad viena no kundzēm grasījās ielikt grozā olīveļļu, kas bija iezīmēta ar milzīgu atlaidi, otra tūdaļ iejaucās ar savu viedokli. Viņa sacīja, ka par to pašu summu var paņemt divas pudeles klasiskās saulespuķu eļļas, un tā būšot gan izdevīgāk ģimenes budžetam, gan piemērotāk ēdiena gatavošanai. “Ar saulespuķu eļļu cepšana sanāk labāk, un tā pietiek ilgāk,” viņa piebilda.
Lai saprastu, kāpēc vieni uzskata, ka olīveļļa ir izdevīgs pirkums, bet citi to apšauba, jāpievērš uzmanība cenai un marķējumiem uz pudeles. Jaunajā lielveikalā litra pudele maksāja mazliet zem 5 €, kamēr citos veikalos par puslitru bieži jāmaksā 7–8 €. Šī atšķirība rodas ne tikai no akcijām, bet arī no kvalitātes pakāpēm — uz lētākās pudeles rakstīts “rafinēta eļļa”, savukārt uz dārgākās “auksti spiesta eļļa”.
Daudzi pircēji, ieraugot pudeli ar marķējumu Pomace, nemaz nenojauš, ko tas nozīmē. Patiesībā runa ir par tehnoloģiski apstrādātu eļļu, kas radīta no spiedpaliekām — tā, kas paliek pāri pēc pirmās, augstākās kvalitātes olīveļļas izspiešanas.
Tā kā pēc pirmā spieduma olīvās dabīgās eļļas paliek pavisam maz, spiedpaliekas apstrādā ar šķīdinātājiem, karsē un papildus filtrē, lai iegūtu vēl nedaudz produkta.
Garšu un aromātu šādai eļļai piešķir neliels daudzums auksti spiestās Extra Virgin eļļas — pudelē tās var būt ap 20%. Tomēr vērtīgo vielu šādā produktā paliek pavisam maz.
Šādu eļļu, protams, lietot drīkst, taču vislabāk tā piemērota cepšanai pannā. Savukārt salātos to izmantot nav ieteicams.
Ja uz iepakojuma norādīts Extra Virgin, tas nozīmē, ka eļļa pieder augstākajai kategorijai un iegūta no pirmā spieduma. Šāds produkts tiek ražots tikai mehāniski, neizmantojot nekādas ķīmiskas vielas. Tieši tādēļ tajā saglabājas maksimāli daudz vērtīgo vielu un izteikta garša, kas arī nosaka augstāku cenu.
Pašu vai importēto?
Ja man būtu jāizvēlas — laba saulespuķu eļļa vai lētā gala olīveļļa (Pomace) —, mana balss viennozīmīgi būtu par saulespuķu. Kopumā uzskatu, ka tie produkti, kas tradicionāli ir raksturīgi konkrētam reģionam un iekļauti vietējā virtuvē, arī cilvēkam ir dabiskāki un noderīgāki.
Arī uztura speciālisti bieži atzīst, ka nav vienas vienīgās pareizās atbildes. Katra no eļļām satur organismam svarīgas vielas, tāpēc ideālākā pieeja ir nevis pilnībā atteikties no vienas, bet gan sabalansēti lietot abas. Pēc kaloriju daudzuma tās ir līdzīgas, taču olīveļļā vairāk sastopams E vitamīns un Omega-9, bet saulespuķu eļļā dominē Omega-6 — ja vien izvēlaties nerafinētu variantu.
Katrai eļļai ir savas priekšrocības un īpašās vielas, tāpēc vislabāk ir sabalansēt un izmantot dažādus veidus. Tā ēdienam būs gan garša, gan vērtība.
👉 Bet kā ir ar jums? Kuru eļļu ikdienā izvēlaties biežāk — saulespuķu, olīvu vai varbūt kādu citu?
