Slovākijas mežos dzirdēti stāsti, no kuriem domas sastingst. Tie neaizmirstas pat pēc pusgadsimta – pārāk dziļi tie atstāj nospiedumu atmiņā
Un viss sākās ar to, ka no kāda ciema pie robežas sāka pazust cilvēki. Pavisam drīz sāka klīst baumas, ka pie visa vainīgs parādījies jocīgs lācis. Gatis tobrīd tikko bija atgriezies mājās. Nolēmis pielikt punktu šiem notikumiem, viņš kopā ar citiem vīriem devās medībās…
Cilvēki sāka pazust bez vēsts
Tas laiks bija izsalcis un smags. Ciema iedzīvotājus toreiz glāba tikai mežs. Tur gāja pēc sēnēm, ogām un citām veltēm. Gatis jau no desmit gadu vecuma prata iet medībās, bet pieaugot sāka iet kopā ar tēvu. Tiklīdz puisis pabeidza skolu, devās dienestā. Atgriezies uzzināja briesmīgu ziņu: apkārtnē parādījies negants lācis. Jau trīs cilvēki bija pazuduši bez vēsts – sēņotāja un divi makšķernieki. Viņus meklēja divas nedēļas, bet nekādas pēdas neatrada.
Attēls ģenerēts ar mākslīgā intelekta palīdzību
Mežs klusēja. Tikai uz takām sāka manīt svaigas pēdas – milzīgas, smagas. Kļuva skaidrs, kas pie visa vainīgs. Pēkšņi plēsēju sāka redzēt arvien tuvāk ciemam. Te viņš nočiepa sivēnus un teļus, te salauza žogus un ēkas. Cilvēki mēģināja viņu izsekot, taču zvērs it kā spēlējās ar viņiem. Parādījās – un pazuda. Kā ēna.
Visu vasaru iedzīvotāji cieta no lāča izdarībām, bet, kad kļuva zināms par divu cilvēku pazušanu, sākās… Pēdējo reizi kaimiņi viņus bija redzējuši pirms trim dienām. Vērsās iestādē – darbinieki ar suņiem izložņāja mežu, bet nevienu neatrada. Suņi vilka arvien dziļāk mežā. Tālāk iet bija bīstami.
„Neko darīt – sapulcējās vīri meklēt un vienlaikus arī notvert vietējo “nemiera nesēju”. Atceros, toreiz pieteicās daudz brīvprātīgo. Saskaitīja 35 drosminiekus, starp kuriem bija ne tikai pieredzējuši lāču ķērāji, bet arī tādi “iesācēji”, kas plēsēju bija redzējuši tikai attēlos un nekad nebija ar to nodarbojušies. Neviens toreiz pat iedomāties nevarēja, ar ko mūsu iecere beigsies,” – atcerējās Gatis.
Sadalījās grupās pa trim, četriem cilvēkiem. Gatis devās kopā ar tēvu un brāli. Lāča pēdas pamanīja gandrīz uzreiz, bet pēc pusstundas tās pazuda pie strauta. Nožēloja, ka nebija paņēmuši suņus. Vēlāk uzzināja, ka viena grupa palikusi pa nakti mežā – sarīkojuši slēpni.
Suns, kas izglāba
Naktī ciems negulēja. No rīta gāja atkal. Šoreiz jau ar suņiem. Gāja ķēdē, apmēram septiņus metrus viens no otra. Un pēkšņi suņi sāka riet aizelsušies. Vīri metās uz skaņu. Pie milzīgas priedes pamanīja izgāztu birzi no veciem bērziem. Kaut kas slēpās zem lapām. Vai kāds….
Pēkšņi atskanēja blīkšķis – skaļš, dobjš. Lapas sāka kustēties. No izgāztā koku krāvuma, šķaidīdams zarus, izskrēja gandrīz divus metrus augsts lācis. Viņš metās tieši virsū Gata tēvam, kurš tikai bija sācis saprast kas notiek. Bet paklupa aiz celma.
Gatis visu redzēja kā palēninātā filmā. Lācis noķēra suni. Tad Gatis mēģināja viņu saskatīt. Pēc tam arī brālis. Lācis metās bēgt. Uz suni likās labāk neskatīties. Ģimene jau gatavojās ar viņu atvadīties, bet pēkšņi suns pacēla galvu un mēģināja nolaizīt saimnieku rokas, viss bija kārtībā.
Suni nesa uz ciemu rokās. Tēvs visu nakti sēdēja blakus, bet viss bija kārtībā. No rīta aizbrauca uz kaimiņu ciemu, bez viņa mežā iet aizliedza. Bet pusdienlaikā kaimiņš ielauzās mājā ar kliedzienu:
„Vairs nav!”
Neviens nesaprata, par ko ir runa – par dzīvnieku? Tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka tomēr… Tur, kur naktī bija slēpis lāci. Kad Gatis ar brāli atnāca pie ciema priekšsēdētāja mājas, tur sēdēja Miervaldis. Viņš bija balts kā palags un klusi skatījās vienā punktā. Tikai līdz vakaram izstāstīja, kas noticis.
Viņi bija sarīkojuši slēpni uz ogu lauka. Sēdēja klusi, bez ugunskuriem. Drīz parādījās lācis, bet viņš ātri sajuta nelāgu un pazuda. Bet uz rīta pusi atkal parādījās – tikai no citas puses. Piegāja no aizmugures. Kad viņu pamanīja, bija jau par vēlu.
„No izbīļa visu pavisam aizmirsu”
Jukas. Visi skrēja, kur nu kurais. Miervaldis gāja caur meža malu, kad ieraudzīja krūmos tumšu plankumu. Domāja – lācis. Ilgi nedomājot… Bet plēsējs pat nepakustējās – tā arī palika sēžot savā vietā.
„Es vēl dažus soļus viņa virzienā pasperu, skatos – bet tas ir cilvēks lāča kažokādā! Tā nakts bija auksta. Ja vēl sēdēt nekustīgi, bez ugunskura, tad pavisam zobi klabēja. Vienam no cilvēkiem bija silts lāča kažoks. Viņš to bija uzvilcis, lai sasildītos. Bet es, muļķis, izbīlī pavisam par to aizmirsu. Tā nu mans zemnieks saņēma ne par ko. Lūk, kā iznāca,” – atzinās Miervaldis.
Viņu notiesāja uz pieciem gadiem. Nosēdēja divarpus. Bet lāci tomēr notvēra. Viņš mēģināja doties uz citu pusi, bet uzdūrās vēl vienam slēpnim. Šoreiz kļūdu nebija. Bet pazudušos tā arī neatrada…
