Reizēm dzīve ir pilna problēmu un nepatīkamu pārsteigumu, un, saskaroties ar tiem, mēs visu pārējo atstājam otrajā plānā. Pat tuvākie cilvēki šajā brīdī kļūst mazāk svarīgi, un mēs sazināmies ar viņiem retāk.
Piemēram, pieaugušie bērni ne vienmēr novērtē atbalstu, mīlestību un rūpes, kādas vecāki viņiem sniedza dzīves sākumposmā, un negrib par viņiem parūpēties vecumdienās.
Tā notika arī ar Ilgoni. Sieva un dēls pieprasīja viņa uzmanību, un, tā kā viņš bija vienīgais pelnītājs ģimenē, nekam citam laika gandrīz neatlika. Vīrieša aprūpē bija arī viņa sirmais tēvs. Situāciju sarežģīja fakts, ka Ilgoņa sievai nepatika ēdināt un rūpēties par padzīvojušo vīrieti, un viņa bieži par to sūdzējās vīram.
Vienā brīdī Ilgonis saprata, ka vairs nespēj paciest šādu situāciju un ievietoja tēvu vienā no veco ļaužu pansionātiem Smiltenes novadā, cerot, ka tur viņš saņems pienācīgu aprūpi. Tēvs neiebilda, lai cik bēdīgi tas būtu; viņš saprata – ja jau dēls tā bija nolēmis, tas ir labākais risinājums.
Ilgonis palika pie sava lēmuma. Bet pa ceļam uz mājām, Ilgoņa dēls Andris, kurš arī bija paņemts līdzi, pajautāja tēvam precīzu pansionāta adresi. Ilgonis bija pārsteigts:
– Tu taču vēl esi pārāk mazs, lai apciemotu vectēvu viens pats, darīsim to kopā.
Zēna atbilde tēvu pārsteidza:
– Adrese man nepieciešama nākotnei. Kad tu būsi vecs, es arī tevi aizvedīšu uz to pašu vietu, kur nogādājām vectēvu.
Bērna vārdi dziļi atbalsojās dvēselē. Ilgonis beidzot saskatīja situāciju no tēva perspektīvas un saprata, cik daudz skumju sagādājis sirmgalvim. Nākamajā dienā Ilgonis atkal devās uz pansionātu. Taču nevis lai apciemotu tēvu, bet gan lai vestu viņu mājās.
Tāds, lūk, aizkustinošs stāsts! Dārgie lasītāji, kādas ir jūsu domas par tā morāli? Pastāstiet, lūdzu, komentāros. Priecāsimies arī, ja dalīsieties ar rakstu sociālajos tīklos un atzīmēsiet to ar emocijzīmi!
