Palīdzēju, apmaksāju, pa kājām nemaisījos… neesmu es tā sliktā vīramāte, bet iznākums traks
— Vai tad kāds varēja iedomāties, ka viss beigsies tieši tā? — nopūšas Natālija. — Kad Matīss iepazīstināja mūs ar savu Vitu viņa šķita tik mierīga un patīkama meitene.
— Un pēc tam vēl tic pasakām par sliktām attiecībām starp vīramātēm un vedeklām, — piezīmē draudzene. — Lai gan manai vīramātei viss bija vienkārši lieliski.
Mēs nodzīvojām kopā dvēselē saskaņoti visus šos gadus, tik žēl, ka viņas vairs nav. Un, cik man zināms, tev ar vīra māti joprojām ir lieliskas attiecības.
— Jā, lieliskas, — piekrīt Natālija. — Lai gan mēs ar vīra māti vairākus gadus dzīvojām kopā vienā dzīvoklī.
Atceries, tajos laikos nebija nekādu hipotekāro kredītu, parastiem cilvēkiem vienkārši neizdevās nopirkt mājokli 90. gados. Protams, gadījās visādi, bet ne katastrofiski.
Es vienmēr izturējos pret viņu ar cieņu un ņēmu vērā viņas viedokli, neatļāvos iebilst. Galu galā, ja mana vīra māte tik daudz zina, kāpēc gan neklausīties?
Viņai, neapšaubāmi, bija lielāka pieredze. Un vēl arī vīra māsa dzīvoja tajā pašā mājā. Trīs istabas mūs, protams, īpaši nepriecēja, bet mēs tikām galā, nostājāmies uz kājām, un līdz šim draudzējamies, ciemojamies cits pie cita.
Natālija stāsta, ka, ņemot vērā, kā vīra māte izturējās pret viņu, viņa piedāvāja savam dēlam un viņa sievai uz laiku padzīvot viņas dzīvoklī. Viņiem ar vīru trīs istabu dzīvoklī bija pietiekami daudz vietas.
Viņi domāja, ka saprātīgāk ir krāt naudu, nekā tērēt to īrei. Dēla vecāki piekrita mazliet palīdzēt ar mājokļa iegādi, bet lielu ieguldījumu izdarīt nevarēja, jo Natālijas vīrs dažādu problēmu dēļ bija spiests mainīt darbu.
Vita pārcēlās pie vīra viņa vecajā istabā. Pēc vīramātes vārdiem, sākumā viņa bija klusa un pieticīga, vienmēr centās palīdzēt, pirmā piecēlās, lai novāktu traukus pēc vakariņām, lai gan neviens viņai to nelūdza — to varēja izdarīt arī dēls, vīrs vai pati saimniece.
— Viņa vienmēr lūdza atļauju, bija ļoti pieklājīga, — ar smaidu saka Natālija. — Bet viss mainījās, kad viņi sāka maksāt hipotēku un kad Vita palika stāvoklī. Grūtums pārgāja, bet slinkums palika. Un arī balss viņai kļuva augsta, te uz mani, te uz manu vīru.
— Vai jūs neredzat, ka es tikko visu sakārtoju? — atbildēja Vita vīramātei.
Natālijas vīrs pārcieta nopietnas problēmas, jau likās viss būs kārtība, bet dažas problēmas tomēr palika, īpaši, kad viņš uztraucas vai steidzas. Natālija pateica vedeklai, ka ar viņas vīru vajadzētu izturēties citādi.
Viņa iemeta grīdas lupatu spainī un aizgāja aiz sevis aizverot durvis. Kopš tā laika viņa vairs nedarīja nekādus mājas darbus — ne traukus mazgāja, ne uzkopa. Gatavo, pieķēza virtuvi, bet mazgāt — ne par ko. Es saku, ka nebūtu slikti aiz sevis novākt, bet pretī dzirdu: «Jums nepatīk, kā es tīru? Tāpēc es nolēmu vairs nepūlēties. Turklāt, es esmu stāvoklī, starp citu.»
— Nu un tad? Vai tagad grūtniecei vēl jāuzkopj? — sašutusi saka draudzene. — Lūk, parādīja raksturu, beidzās demo versija. Nostiprinājās, vai, savās tiesībās?
Natālija, tu ilgi piecieti. Es nebūtu vilkusi — būtu izlikusi viņu aiz durvīm, lai gaida savu dzīvokli, kur grib. Bet Natālija tā nerīkojās, viņa vēl kādu laiku centās dēla un nākamā mazbērna dēļ atjaunot mājā saskaņu un mieru.
Taču viņai tas neizdevās… Vedekla turpināja izdarīt visādas lietas, bet dēls atradās starp divām ugunīm, bet mājas būvniecība, kur jaunajiem bija dzīvoklis, nemaz vēl nebija pabeigta.
Vita bija astotajā mēnesī, kad vīramāte neizturēja: dzīvoju savā dzīvoklī, bet vai pa vienu dēli tikai staigāju? Toreiz Vita aizrādīja pusdienās atnākušajai vīra mātei, lūdzot runāt klusāk, jo bija apgūlusies atpūsties.
Vīramāte piekrita, bet tikai ar nosacījumu, ka Vita paliks savā istabā. Ja kaut kas nepatīk – dodieties, kur vēlaties. Līdz vakaram vīramāte bija nomierinājusies, bet Vita savā istabā gatavojās vīra atgriešanai, lai sagaidītu viņu ar tekstu: «Tava mamma mani neciena un dzen.»
Pēc sarunas ar sievu dēls atnāca pie vecākiem: Vita gaida bērnu, viņai nevajag lieku stresu, bet mammai vajadzētu padomāt par saviem vārdiem. Tad mamma pateica savu lēmumu: jaunajiem jāmeklē sava dzīvesvieta, līdz viņu māja būs pabeigta, un viņi kopā ar tēvu palīdzēs finansiāli.
Dekrēts, īre un hipotēka reizē – uzdevums sarežģīts, bet zem viena jumta dzīvot kļuva neiespējami.
— Daudz domāt negribu, — paziņoja Natālija. — Vajag vismaz nākamā mazbērna dēļ saglabāt kādas normālu attiecību paliekas, bet ar Vitu tas ir ārkārtīgi grūti.
Pēc dažām dienām dēls ar sievu atrada piemērotu variantu un pārcēlās. Vita aizbrauca klusējot, bet vīramāte ar vīru sāka pārskaitīt dēlam ievērojamas summas, jo īre bija dārga.
Kā skaidroja dēls, lētāks variants neder: jaunajā dzīvoklī nebūšot infrastruktūras un būs neērti braukt uz darbu. Noteiktajā laikā piedzima dēls. Uz izrakstu vīra vecāki netika uzaicināti, viņu dēls paskaidroja, ka Vita jūtas smagi, un mazulim šobrīd nevajag liekus kontaktus. Kad paaugsies un nostiprināsies, tad vecmamma ar vectēvu varēs satikt mazbērnu.
— Redzējām viņu, kad viņam jau bija trīs mēneši, — ar smaidu saka Natālija. — Vita aizgāja uz virtuvi un neiznāca, kamēr mēs ar tēvu neaizgājām.
“Par laimi, kavējāmies neilgi, un mazulis gulēja. Iedomājies, pat tēju mums nepiedāvāja. Lūk, tā.”
Pavisam nesen notika gadījums: mazbērnam jau pusgads, un darbā Irita iedeva lēkātāju, barošanas krēsliņu, manēžu un kaudzi drēbīšu puisēnam.
Vecmamma, zinot, ka dēls ir atvaļinājumā, palūdza šoferim aizvest šīs mantas uz īrēto dzīvokli. Par nelaimi, dēls bija aizbraucis apciemot draugu.
— Mūsu šoferis visu to uznesa augšā, aizgāja lejā, citādi man būtu pavisam neērti, — stāsta sieviete. — Vita atver durvis un stāv uz sliekšņa, bet es jau esmu dzīvoklī, un viņa gandrīz vai stumj mani atpakaļ.
— Natālija, jūsu mazdēls guļ, es tīru dzīvokli. Jūs ļoti nelaikā. Vīra mājās nav. Un jūs pirms vizītes nevarējāt piezvanīt? Pieklājīgi cilvēki zvana pirms atnākšanas, — auksti izteicās vedekla.
Natālija klusējot pagriezās, ar kāju pabīdīja atnestās mantas un devās lejup, cenšoties savākt seju, lai neatklātu savas patiesās emocijas. Iedomājies, viņa ar vīru apmaksā dzīvokli, nes mantas mazbērnam, bet viņu pat pāri slieksnim nelaiž, nedod pat vārdu pateikt.
— Vēlāk piezvanīju dēlam, visu izstāstīju un brīdināju: turpmāk — paši, — saka sieviete. — Jā, es saprotu, ka viņiem nebūs no kā, bet tās vairs nav manas problēmas.
Un nē, pat Vitas atvainošanās situāciju neglābs, lēmumu es nemainīšu.
— Un viņa mēģināja zvanīt?
— Mēģināja, bet es klausuli nepacēlu. Kā pret mani, tā arī es pret viņu. Mazdēls vienīgais? Nu ko padarīt, ja viņam māte ir tāda?
