Mana draudzene Skaidrīte ir nobriedusi, inteliģenta un neticami pacietīga sieviete. Viņai ir 53 gadi, viņa ir šķīrusies, viņai ir pieaugusi meita, daudzu gadu darba pieredze izglītības jomā un stingra pārliecība, ka laime nav atkarīga no vecuma.
Kad viņa atzinās, ka ir iemīlējusies, es patiešām nopriecājos. Vārdu “iemīlējusies” viņa izteica ar nelielu vilcināšanos, piesardzīgi, it kā baidoties, ka tas viņas vecumā varētu izklausīties vieglprātīgi. Be acis sievieti nodeva: tās mirdzēja ar to īpašo dzirksti, ko nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu.
Ar Vilni Skaidrīte iepazinās kopīga drauga dzimšanas dienas ballītē. Vīrietis šķita uzticams, inteliģents un labi kopts. Viņš runāja mierīgi, asprātīgi jokoja un skatījās viņai tieši acīs. Abu tikšanās kļuva regulāras: dažreiz viņas mājās, dažreiz – pie viņa.
Mīlnieki kopā pastaigājās pa parku, apsprieda izlasītās grāmatas un debatēja par nopietnām lietām. Viss liecināja par nopietnām pāra attiecībām. Pēc sešiem mēnešiem Vilnis ierosināja Skaidrītei pārcelties pie viņa. Sieviete ilgi vilcinājās: viņa bija pieradusi pie sava dzīvesveida, pie vienatnes, kas viņu vairs nebiedēja. Bet galu galā viņa piekrita.
“Man nav divdesmit pieci gadi, lai spēlētu bezgalīgo randiņu spēli. Vai nu mēs dzīvojam kopā, vai arī viens otru neapgrūtinām,” viņa man paskaidroja savu izvēli.
Sākumā viss šķita pat pārāk labi. Vilnis palīdzēja ar pārcelšanos, salika mēbeles, atnesa mīļotajai rīta kafiju gultā un vakarā apskāva viņu, kad viņa iekārtojās krēslā ar grāmatu. Skaidrīte atkal jutās mīlēta un vajadzīga, it kā atkal varētu uzticēties patiesām rūpēm un tuvībai.
Taču šī sajūta bija īslaicīga – divas nedēļas vēlāk parādījās pirmās brīdinājuma zīmes.
Pirmā brīdinājuma zīme
Skaidrīte pamanīja, ka Vilnis arvien biežāk pārnāk mājās vēlu. Sākumā tās bija tikšanās ar draugiem, tad “garas stundas birojā”. Pamazām skaidrojumi sāka pilnībā izzust. Viņš atgriezās tuvāk pusnaktij, cenšoties būt kluss, bet tomēr pamodināja dzīvesbiedri. Skaidrīte izlikās guļam. Viņa negribēja ieviest domstarpības – viņa vienkārši cerēja, ka viņš sapratīs, ka tas nav pareizi.
Bet viņš to nedarīja. Vilnim viņas klusēšana bija piekrišanas apliecinājums. Viņš turpināja dzīvot savu dzīvi: vakariņot naktī, ieslēgt klēpjdatoru un līdz rītam skatīties kaut ko, uzlicis austiņas. Un, kad Skaidrīte piecēlās septiņos no rīta un uz plīts uzlika putras katliņu, viņš pusmiegā kurnēja: “Tu pārāk skaļi dauzi tās krūzes…”
Otra brīdinājuma zīme
Skaidrīte vienmēr bija rūpīga saimniece, ne fanātiska, bet mīlēja kārtību. Un tad viss sāka kļūt dīvaini. Plauktos pēkšņi parādījās tukšas kafijas, ievārījuma un garšvielu burkas. Viņa nolēma tās izmest, bet saņēma kategorisku atbildi: “Par ko tu runā? Tās ir labas, noderēs mājās!”
Mēnesi vēlāk balkons bija pilns ar kastēm, kurās saliktas burkas, bet pieliekamais – pilns ar glīti marķētiem un datētiem maisiņiem. Vilnis tos mazgāja, žāvēja, šķiroja… un nekad neizmantoja. Katrs Skaidrītes mēģinājums uzsākt sarunu beidzās ar to, ka viņš teica: “Tās ir manas. Esmu pie tām pieradis. Tev taču netraucē mani ieradumi, vai ne?”
Bet sieviete juta, ka telpa ap viņu sarūk. Viņas dzīve kļuva arvien nebrīvāka, bet dažādi krāmi mājoklī tikai vairojās.
Izšķirošais brīdis
Kādu dienu Vilnis atgriezās mājās gandrīz vienos naktī un, neaizdomājoties, sāka cept kartupeļus. Skaidrīte atkal mēģināja izlikties aizmigusi, bet nespēja novaldīt emocijas. Viņa iegāja virtuvē nevis izraisīt domstarpības, bet noskaidrot, vai viņi tiešām dzīvo kopā vai tikai dala dzīvokli.
Vilnis vienaldzīgi uz viņu paskatījās: “Vai tu esi nomodā? Vai vēlies kartupeļus?” Viņš piebilda: “Neuztraucies. Tāds es vienkārši esmu. Nu, esmu pieradis naktī aktīvi darboties.”
Tajā brīdī viņa visu saprata. Problēma nebija tā, ka Vilnis būtu slikts cilvēks vai ka viņa – pārāk prasīga. Viņi vienkārši bija pārāk atšķirīgi. Bet viņa vairs nebija gatava dzīvot “blakus”, pazaudējot sevi.
Nākamajā rītā Skaidrīte mierīgi sakravāja savas mantas. Viņš viņu neapturēja. Tikai paraustīja plecus: “Nu, tā tam arī jābūt.”
Sieviete atgriezās savā dzīvoklī. Viņa vārīja zupu, skatījās savus iecienītākos televīzijas raidījumus, slaucīja putekļus, klausoties mūziku, un vairs negaidīja naksnīgus apciemojumus. Viņa nejutās bēdīga vai piekrāpta. Viņa jutās kā pieaugusi sieviete, kurai pienākas miers un cieņpilna attieksme pret viņas robežām.
“Mīlestība nav tikai ziedi un rīta kafija. Tā ir vēlme cienīt otra cilvēka paradumus. Bet, ja tu negribi mainīties, tas nozīmē, ka tu neesi gatavs būt blakus,” Skaidrīte man teica.
Bet kā uzskatāt jūs? Vai divi pieauguši cilvēki var pa īstam sadzīvot? Vai arī ikdienas dzīve var pielikt punktu pat dziļākajai mīlestībai? Pastāstiet, lūdzu, komentāros. Un neaizmirstiet atzīmēt rakstu ar emocijzīmi un dalīties ar to sociālajos tīklos!
