Satiku draugu, kas strādā par kurjeru, viņš pastāstīja tik mistiskus notikumus par to ceļu, ka nezinu vai ticēt
Satiku Danielu nejauši ejot pa ielu. Kopā mācījāmies vidusskolā, labi zināju, ka strādā par kurjeru un izmantoju izdevību viņam pajautā kā iet pa darbu. Gribēju, lai arī mani iekārto. Sākām runāt, viņš teica var mēģināt iekārtot, bet ka darbs nav viegls. Un tad viņš sāka stāstīt…viņš vienmēr ir bijis pļāpa, bet sāku domāt vai tik ne arī fantazētājs 😀
Darbs esot sarežģīts, ziemā ceļi slideni, tumši jau ap 5 vakarā. Ir vakari, kad mežs šķiet citāds — it kā tajā mājotu ne tikai zvēri un vējš. Kad klusums kļūst smagāks par akmeni, bet katra zariņa čabēšana liek nodrebēt. Cilvēki mēdz teikt, ka nakts paslēpj ne tikai ēnas, bet arī stāstus, kurus labāk būtu nedzirdēt.
Vienu no tiem es dzirdēju no kolēģa, arī šofera. Vakari kad liesmas lēni rijās ar žagariem, un gaisā bija jūtams svešs, neizskaidrojams nemiers…
— Esi dzirdējis par Melnās joslas ceļu Rēzeknes mežā?
— Par kādu vēl joslu? — pasmīnēju es , “ielejot eļļu ugunī”. Taču viņa balsī pavīdēja viegls zibsnis.
Daniels lēni pārlaida skatienu, it kā pārbaudot, vai es klausos:
— Ir tāds ceļš, starp egļu birzīm. Asfalts tur melnāks par nakti. Vietējie saka: bremzēt nedrīkst un spoguļos labāk neskatīties.
— Muļķības, — es mēģināju atgaiņāties, bet viņa acis iemirdzējās nemierā.
Daniels pazemināja balsi:
— Bija viens tālbraucējs, Andrejs. Atgriezās naktī, brauca pa to ceļu. Te pēkšņi redz: ceļa malā stāv meitene baltā mētelī, roku pacēlusi. Viņš nobremzē, atver durvis… tukšums. Ne miņas. Nodomā — ai nogurums. Brauc tālāk, un tad sānu skatā spogulī pamana: viņa stāv ceļa vidū, tikai sejas nav — tukša pelēka maska.
Lasi vēl: No 2025.gada 1.oktorbra būtiskas izmaiņas šķērsojot Latvijas robežu – vai tas ir reāli
Kaut kur aiz stūra iešņācās kaķis. Mēs abi reizē pagriezāmies, bet aiz stūra šūpojās vienīgi ēna. Daniels ieturēja pauzi un turpināja vēl klusāk:
— Andrejs spieda gāzi, bet ceļš it kā bija noslēgts aplī. Tās pašas egles, tie paši līkumi. Un katru reizi — atkal viņa priekšā. Tā līdz pat rītausmai maldījās. Pulkstenis pēc tam kavējās par trim stundām. Bāka tukša. Bet acis… — viņš apklusa, it kā būtu atcerējies ko nelāgu, — viņš teica, ka juta kāds viņu vēro, lai gan viņai to nemaz nebija.
Pēkšņi aiz tā paša stūra divi kaķi sāka savā starpā šņākt un sacensties par teritoriju laikam. Bet nu tās emocijas tieši tajā brīdī uz Daniela stāsta fona bija vienkārši…Kaut kur sānos atkal kaut kas iečabēja. Šoreiz tas bija pārāk tuvu, un pat pats Daniels vairs vairs nesmīnēja. Mēs apmainījāmies skatieniem. Stāvējām kā melna siena, bet ap stūri šķita, ka uz mirkli pazibēja balts siluets. Vai tikai nešķita?
Lasi vēl: Kā ar sāls palīdzību atbrīvot savu māju no visa negatīvā – viens rituāls, bet rezultāts uzreiz
Daniels, neatlaižot skatienu, noslēdza:
— Stāsta, ka pirms divdesmit gadiem uz tā Melnās joslas pazuda auto stopētāja. Viņas mantas atrada gravā, bet viņu pašu — nē. Tagad viņa meklē tos, kas uzdrošinās apstāties. Tāpēc, ja redzat balto mēteli — spiediet gāzi. Un neiedomājieties skatīties atpakaļ.
Mēs klusējām. Pat automašīnas šķita braucam klusāk. Vējš atnesa īsu, gandrīz nemanāmu čukstu. Un es biju gatavs zvērēt, ka tur, aiz stūra, kāds stāvēja un vēroja mūs…
Kā jums šķiet, vai es iestājos darbā par kurjeru? Dažreiz man šķiet Daniels šo visu izdomāja tikai joka pēc, bet kāds viņam no tā būtu labums? Nesaprotu…
