Stāsts, kura pamatā ir patiesi notikumi. Šī divu dzīvokļu māja atcerējās divu ģimeņu bērnu smieklus, pīrāgu smaržas no divām virtuvēm un mierīgas sarunas cauri žogam
Andrejs šeit uzauga. Pēc vecāku aiziešanas viņš palika viens savā pusē, bet māsas, kurām jau sen bija savas ģimenes, pārdeva viņam savas dzīvokļa daļas. Otru mājas pusi nopirka Kalniņi — Māris un Agnese. Sākumā viss bija normāli. Māris bieži iegriezās “uz sekundīti”: te āmuru palūgt, te urbi, te lauzni. Andrejs neatteica. Labestība taču nav vājums, vai ne?
Bet drīz vien “uz sekundīti” ievilkās nedēļās. Instrumenti it kā pazuda kaimiņu mājā. Lai atgūtu savu, Andrejam nācās atgādināt vairākas reizes, bet pretī viņš dzirdēja tikai burkšķēšanu. Māris jau uzskatīja svešo par savu.
Viss mainījās, kad Andrejs apprecējās. Jaunie laulātie sāka iekārtot savu māju, savu pagalmu. Un tad kādu vakaru pagalmā, neklauvējot, ienāca Māris. No viņa smaka nāca pēc stiprā. Viņš bija jokains.
— Dod fleksi! — viņš pavēloši nometa.
— Nē, Māri, — mierīgi atbildēja Andrejs. — Nedošu. Tu iepriekšējo gandrīz salauzi un mēnesi neatdevi.
Kaimiņa acis sašķobījās.
— Nu gan! Domā, ka ar savu sievu tik labi dzīvojat, ka vari šādi izmainīties un vairs ne ar ko nedalīties? Nu, paskatīsimies!
Kaut kas briest, tas bija skaidrs, bet toreiz viss beidzās labi. Tomēr vārdi nebija tukši.
Māris atslēdza ūdeni kaimiņiem
Ūdensapgāde mājā bija kopīga, bet aka atradās Kalniņu teritorijā. Pēc dažām dienām Māris pienāca pie žoga ar atslēgu rokās:
— Tā ir mana māja un mans ūdens! Ja nenovāksi šķūni no mana žoga — atslēgšu!
Un atslēdza.
Lai nebūtu atkarīgi no patvaļnieka, Andrejs ar sievu ieguldīja spēku, līdzekļus un pievilka sev atsevišķu ūdeni no ūdensvada. Problēma tika atrisināta. Bet kaimiņi nerimās.
Tad Māris nozāģēja plūmi
Kādu reizi, atgriežoties mājās, Andrejs ar sievu apstājās uz lieveņa. Viņu pagalmā, zem viņu pašas plūmes, stāvēja Māris ar zāģi. Stumbrs jau bija gandrīz pārgriezts.
— Ko tu te dari? — neticēdams savām acīm jautāja Andrejs.
Tas pagriezās, pasmīnēja:
— Ko, neredzi? Plūmi zāģēju!
— Un kāda iemesla dēļ tu zāģē mūsu plūmi mūsu pagalmā? — vaicāja Andreja sieva.
— Tā ir mana plūme, un es to zāģēju! Bet tu te vispār neesi nekas, kārtējā garāmgājēja! — atbildēja Māris.
Tad uz troksni atskrēja Agnese, Māra sieva. Viņa uzreiz teica Andreja sievai:
— Piedodamā ko tu runā. Un kādas tiesības tev ir ar mums runāt?
— Bet kādas tiesības jums ir nākt manā teritorijā un man ko teikt? — atteica viņa, izvilkdama telefonu un sākdama filmēt.
— Bet tu pierādi, ka tā ir tava teritorija! — vienā balsī sāka teikt Kalniņi.
Koris papildinājās ar viņu pieaugušo meitu, kura izskrēja īsos šortos.
—Tu vispār zini, ar ko tu dzīvo? Viņš taču ir pēdējais šajā ciemā ko izvēlēties!
— Kas, kas! Tavs Andrejs, visa ciems par to zina! Un tu pie viņa jau divdesmitā laikam! Mēs citādi spriest nevaram! Traki, traki ar jums!
— Pieņemsim, sarunāt var visu ko. Bet kāda iemesla dēļ jūs zāģējat mūsu plūmi? — neatlaidās Andreja sieva, turpinādama filmēt ar telefonu.
— Cik gadus mēs no šī koka plūmes vācām! Andrejs mums pat vārdu neteica! Gribam un zāģējam! Bet tu vispirms pierādi, ka esi šeit deklarēta!
— Kāpēc tu ar viņiem runā? Tu neredzi? Ejam prom! — teica Māris, metot nozāģētos zarus svešajā pagalmā.
— Bet zarus mums atstāsiet? — vēsi pajautāja Andreja sieva.
— Met. Met te! Paši novāks! — sparīgi paziņoja Agnese, un ģimene lepni devās prom uz savu pusi.
— Es visu filmēju! Novāciet zarus! — pakaļ viņiem iesaucās Andreja sieva.
Roza tikai pagriezās un pasmīnēja:
— Nu un kas, ka tu filmē?
Nākamajā dienā viņa ar uzvarētājas sejas izteiksmi staigāja gar žogu un filmēja telefonā visu, ko darīja Andrejs ar sievu, mēģinādama viņus provocēt.
Vēršanās attiecīgajā iestādē neko nedeva. Vietējais inspektors, par pārsteigumu, Kalniņiem uzrakstīja labu raksturojumu. Bet laulātie neatteicās. Ar gatavu video viņi vērsās tālāk. Un lieta iegriezās.
Pēc mēneša viņi atkal sastapās ar kaimiņiem. Bet jau pilsētas attiecīgajā iestādē, zālē.
Pirmais uz nopratināšanu iegāja Māris. Viņš uzvedās nepieklājīgi, visus pārtrauca un teica, ka nav vainīgs.
— Neticiet viņai, viņa izdomā! Viņa nav precējusies ar Andreju! Kā viņa var būt precējusies? Viņi nav laulāti, un viņai nav nekādas saistības ar māju!
Lasi vēl: Draugs pastāstīja par melno ceļa posmu Rēzeknes pusē, nezinu ticēt vai nē, bet tagad bail braukt
Darbiniece, pamatojoties uz civilstāvokļa akta reģistrācijas apliecību, apstiprināja Andreja un viņa sievas oficiālo laulību. Bet, kad tiesnese ieslēdza video, Māra spars pieklusa. Vainu viņš atzina tikai tad, kad ieraudzīja sevi visā “krāšņumā”.
Tad iegāja Agnese. Viņa nāca sakņupusi, ar noliektu galvu.
— Es vispār nesaprotu, par ko esmu šeit. Neatceros, ka kādu būtu aizvainojusi, — klusi pīkstēja viņa.
— Ak, izrādās, ka jūs ar Māri esat šķīrušies? — atteica Andreja sieva. — Un vēl man morāli lasījāt.
— Uz mani skatīties nemaz nevajag. Un filmēt mani pie žoga nevajag. Un sekot mūsu dzīvei nevajag. Un nākt mūsu pagalmā, zāģēt mūsu kokus arī nevajag! — stingri visu atbildēja Andreja sieva.
Lasi vēl: Garda mērce kotletēm, gluži kā kafejnīcā – viegli pagatavojama un nekad neapnīk
Spriedums: par aizskaršanu katram Kalniņu ģimenes loceklim — sods 300 EUR apmērā. Varētu šķist, ka taisnīgums ir uzvarējis. Bet, izejot no zāles, Andrejs ar sievu dzirdēja, kā koridorā Māris čukst sievai:
— Nekas, mēs viņiem vēl ko izdomāsim.
Viņi gāja mājup, apdomādami plānu. Bet Andrejs ar sievu — savu turpmākās, jau pilnīgi neatkarīgās no viņiem dzīves plānu. Viņi bija uzvarējuši šo raundu. Un bija gatavi nākamajam. Par zaudējumu atlīdzināšanu ,par atslēgto ūdeni un nozāģēto augļu koku viņi vēl nebija iesnieguši.
Bet savu ģimenes māju viņi arī turpmāk bija apņēmušies kopā aizstāvēt. Varoņu vārdi ir mainīti. Sakritības ir nejaušas. Rakstiet komentāros, vai esat sastapuši līdzīgus kaimiņus?
