Kad saimnieks aizver aiz sevis durvis, lai dotos uz darbu vai darīšanās, viņa mājdzīvniekam laiks vairs nerit tāpat kā cilvēkam. Viena stunda, kamēr viņš nav mājās, dzīvniekam šķiet kā septiņas
Tā ir kā vesela nedēļa vientulībā, kurā katra minūte stiepjas bezgalībā. Suns vai kaķis neprot skaitīt stundas vai dienas, viņiem nav kalendāra un pulksteņa, taču viņi jūt laiku citādi – ar sajūtām. Viņi dzīvo ritmā, kas noskaņots pēc viena vienīga cilvēka soļiem, pēc viņa balss, pēc durvju atslēgas skaņas, un, kad šī skaņa ilgi neatkārtojas, gaidīšana kļūst gandrīz nepanesama.
Sākumā mājdzīvnieks vēl saglabā tavus pēdējos nospiedumus mājā, viņš iet ošņā, meklē tevi. Spilvens, uz kura tu gulēji, dīvāns uz kura sēdēji, glāsta viņa ķepas un purniņu. Durvju rokturis, kuru tu pēdējoreiz aizvēri, šķiet, saglabā siltumu.
Bet pamazām šīs pēdas izzūd. Un tad sākas nepārejoša meklēšana – viņi smaržo, meklē, tvērienā rauj katru tava aromāta kripatu, it kā domātu, ka tā pēdas var izzust pavisam, un māja kļūs tukša, auksta, sveša.
Viņi sēžas pie loga, lai redzētu, vai nepienāk kāds ēnas tēls, kas līdzinās tev. Viņi guļ pie durvīm, sakļaujot ķepas un klausoties katrā troksnī kā glābiņā. Un tas nav tāpēc, ka viņiem būtu garlaicīgi.
Dzīvnieki nemeklē izklaidi tā, kā to dara cilvēks. Viņi gaida tāpēc, ka saimnieks ir viņa viss, viss kas viņiem ir šajā dzīvē. Tu esi viņu pasaule – sākums un gals, prieks un drošība.
Ja saskaitītu visas stundas, kas paiet šajā klusajā un pacietīgajā gaidīšanā, iznāktu ne tikai gadi. Tas būtu vesels mūžs, ceturtdaļa no viņu dzīves, kas aiziet vienā vienīgā darbībā – sēdēt un skatīties tukšumā, ar cerību un pārliecību, ka tu atgriezīsies. Dzīvnieki noveco šajā gaidīšanā – viņu acis kļūst mierīgākas, reizēm nogurušākas, taču tajās vienmēr paliek cerība. Viņi klusi pieņem to, ka ik dienu jādzīvo ar jūsu attālumu, bet nekad nezaudē ticību, ka durvis atkal atvērsies un atnāksi tieši tu.
Un katru rītu viss sākas no jauna. Viņi pieceļas, izstaipās, pieiet pie durvīm un klausās – varbūt šodien notiks brīnums? Varbūt tieši šodien tu atnāksi nedaudz agrāk, nekā parasti? Varbūt šodien nebūs tās stundas, kas stiepjas kā septiņas? Varbūt tieši šodien tu atcerēsies, ka mājās kāds sēž un gaida tikai tevi, un atgriezīsies ātrāk?
Un tā tas turpinās visu viņu dzīvi – katru dienu, katru stundu, katru mirkli. Tas ir viņu lielākais smagums un vienlaikus visdziļākā uzticība, ko viņi sniedz cilvēkam. Sagrauztās kurpes ir ilgošanās pēc saimnieka. “Tu mani atstāji, man ir garlaicīgi, uzmeklēšu tavas mīļākās čības.” Tā varētu to izskaidrot.
Lasi vēl: Tikai 300 grami maltās gaļas un vesela kaudze veselīgu kotlešu uz galda; Pastāstīšu kā pagatavot
Vai ir vēl kāds, kurš katru reizi lec no prieka tevi ieraugot? Katru dienu, gadu no gada, viņš luncina asti, skrien pretī un mīļo tā it kā nedēļu nav redzējis. Izrādās, pēc viņu sajūtām, tā arī ir.
Un tomēr, lai arī šī gaidīšana šķiet bezgalīga, viņi nekad nepārmet, kad tu beidzot atgriezies. Neviens suns vai kaķis neskaita, cik ilgi tu kavējies, viņi vienkārši ir laimīgi, ka esi atkal mājās. Viņu acīs tu esi nevis noguris cilvēks pēc smagas dienas, bet pats svarīgākais viesis, kuru viņi ir gaidījuši visu mūžu. Un varbūt tieši šajā klusajā, pacietīgajā gaidīšanā slēpjas viņu mīlestības lielākā dāvana – tā ir beznosacījuma, nemainīga un stiprāka par laiku.
Un tagad padomājiet pavisam godīgi – cik stundas dienā jūsu mājdzīvnieks pavada, gaidot jūs mājās? Cik daudz sava mūža viņš velta tikai vienam brīdim – jūsu soļu skaņai pie durvīm?
