Tieši uz šo es gribu likt akcentu — it kā noslēdzot to, par ko mēs runājam vienmēr. Ne visu ir jāizmet. Izmetot var izdarīt tikai sliktāk
Ja cilvēks jau ir aizgājis mūžībā? Ja viņš kādam kaut ko mantojumā, novēlējumā (vārdiski) atstāj — piemēram, gredzentiņu vai ķēdīti — un aiziet no dzīves, nēsādams to, atdodiet to tam cilvēkam, kam tas bija paredzēts.
To neuzskatīs par to, ka jūs esat nocēluši šo lietu no aizgājēja, it kā to atņemot vai paņemot, — tas patiesībā ir ļoti svarīgs aspekts. Tāpēc, ja jūsu radinieks saka: «Es gribu šo gredzenu atstāt savam mazbērnam X», — un viņš aizgāja, valkādams šo gredzenu, bet notika ta kā notika (tādas lietas reti kad var izplānot un zināt kas notiks), — atdodiet gredzenu mazbērnam X; tas nenesīs nekādu kaitējumu vai problēmas tālāk.
Ko vēl gribu piebilst? Ir cilvēku mīļlietu kategorija — piemēram, mīļotais pulkstenis kādam, kāda piezīmju grāmatiņa citam. Mīļākais krēsls utt. Manam tēvam tas bija instrumentu komplekts. Vēl tagad atceros kā viņš par šo komplektu stāstīja, kā priecājās, ka beidzot sakrājis un nopircis, cik tas esot labs un noderīgs, ka visu dzīvi sapņojis par tādu. Tieši šādas ir tās mīļākās lietas. Ne vērtslietas, bet tieši tās lietas, par kurām pats aizgājējs ir stāstījis, sajūsminājies. Jūs tādas lietas nesajauksiet ar citām
Un tieši šīs lietas it kā visu laiku ir klātesošas mūsu mājā; no tām nav jāatbrīvojas. Lūk. Aizgājējs to jūt, to nevar izmest vai atdot svešiniekam. Nav lielāka prieka, ka šo lietu patura un izmanto dēls. Ir noteikta aicinājuma pakāpe — it kā sava veida ielūgums, — bet ir arī noteikta nepieciešamība.
Tātad tādas lietas, ko mīlēja aizgājējs, labāk atstāt mājās vai ģimenē. Tās nekad nav daudz, varbūt izņemuma gadījumos to ir daudz, bet tās tik un tā būtu jātrupina glabāt mājās.
Jo mēdz būt situācijas, kad — tur, caur sapņiem, caur iekšējām izjūtām — šīs mīļlietas palīdz plašāk ar jums kontaktēties. Nevis vienkārši tās lupatas vai drēbes, ko jūs izpārdevāt vai atdevāt, bet tieši šīs mīļlietas — tās ir nesējas tieši šīs mīlestības pret lietām, mīlestības pret māju, pret ģimeni un pret visām šīm lietām.
Šīm lietām — tas ir tāds tehnisks aspekts, ko labāk ievērot, jo tās nes sevī pozitīvu enerģiju. Jā, mīļlietas, protams, nes pozitīvu enerģiju — ģimenes mīlestību un visu to, tāpēc tas ir svarīgi… Lasot šo, jūs katrs, noteikti jau iedomājāties vai sapratāt, par kurām lietām ir runa. Un, lai vēlāk caur sapņiem un iekšējām izjūtām būtu vieglāk saņemt kādu informāciju, ko, piemēram, viņi vēlēsies jums nodot
Caur šīm lietām aizgājējs nodod kādus mirkļus, un jūs tiešām pieceļaties ar sajūtu, ka jums jānes kaut kas uz viņa atdusas vietu; jo gadās, ka cilvēki aiziet, viņi vēl nemāk runāt. Runāt caur lietām ir vieglāk.
Lasi vēl: Tikai 300 grami maltās gaļas un vesela kaudze veselīgu kotlešu uz galda; Pastāstīšu kā pagatavot
Bet, diemžēl, caur šīm lietām un šīm sajūtām jūs vienmēr sajutīsiet, kas ir nepieciešams. Vai arī jūs iesiet pie speciālista jautāt: «Ko vajag manam tam un tam?» — nē, jūs sajutīsiet to paši. Kas nepieciešams vīram, tētim, radiniekam utt. — tāpēc no mīļlietām nevajag atbrīvoties.
Un, lai pabeigtu to, ko gribu teikt: man gribētos, lai jūs pieļautu mazāk kļūdu, lai ievērotu šo smalko robežu un saprastu, ko darīt ar noteiktām lietām, nevis saliktu tās vienā kaudzē un vienkārši nosauktu par «aizgājušā lietām». Tās ir aizgājušā lietas, tas ir viss, kas no viņa palicis šai vietā, kam viņš pieskāries un ieguldījis dvēseli. Izturaties pret tām ar cieņu un mīlestību.
