Manai meitai drīz būs dzimšanas diena. Pajautāju, vai viņa aicinās viesus. Viņa atbildēja, ka neplāno to darīt. Viņa pat bija pārsteigta par jautājumu – protams, ka nebūs nekādu plašu svinību. Tikai tuvākie cilvēki, neliels ģimenes loks.
Tā tas jau ir gadiem ilgi, bet agrāk mēs mēdzām vērienīgi svinēt katru dzimšanas dienu un katrus svētkus. Mūsu ģimenē tā vienmēr bija pieņemts, cik vien sevi atceros.
Vēl padomijas laikos kaut kā mums izdevās uzklāt visnotaļ bagātīgu galdu, pat tad, kad valdīja pilnīgs deficīts. Mēs gribējām sarīkot svētkus un neslinkojām – gatavojām sarežģītus ēdienus. Bet, kad veikalos parādījas viss, ko vien varējām vēlēties, rīkojām kārtīgus mielastus. Protams, salīdzinoši, bet tomēr.
Nesen atcerējāmies 2000.gadus. Viss jau bija pieejams, un nemaksāja pārāk dārgi. Mēs nopirkām visu lepnam galdam: kaviāru, lasi, dažādas delikateses un kvalitaīvus spirtotos dzērienus.
Tagad es aizdomājos – toreiz viss bija pieejams. Protams, tas nebija paredzēts ikdienas patēriņam parastam cilvēkam, bet īpašiem gadījumiem varēja atļauties kaviāru un foreli. Cilvēki toreiz izmēģināja tik daudz jaunu recepšu.
Un tagad šķiet, ka veikalos ir viss nepieciešamais un pat vairāk. Un daudz interesantu recepšu. Tomēr izmeklēts mielasts maksā daudz naudas. Patiešām daudz. Nevar vienkārši palutināt viesus ar ko pagadās, bet bagātīga galda klāšana lielam cilvēku skaitam ir kļuvusi ļoti dārga.
Papildus visam ir pārņēmis zināms nogurums. It kā gadu gaitā man būtu apnikušas visas šīs dzīres. Ja tā padomā, vairs nevienu nevar pārsteigt ar kulinārijas šedevriem; tikai iztērēsi kaudzi naudas un būsi pavisam saguris. Kad esi jauns, viss šķiet jauns un interesants, turklāt tev ir vairāk enerģijas. Gribējās uzņemt mājās viesus, aprunāties ar viņiem pie svētku galda. Un lai visi paliktu apmierināti un priecīgi.
Bet tagad man trūkst enerģijas un vēlmes kaut ko svinēt. Un es redzu, ka gandrīz visi mani draugi un paziņas arī ir atteikušies no dzimšanas dienu un citu svētku svinēšanas lielās kompānijās. Viņi atzīmē svētkus pieticīgi kopā ar ģimeni vai dodas uz kafejnīcu, un viss.
Bet darbā joprojām, kā saka, savā dzimšanas vai vārda dienā ir “jāuzstājas” – ši tradīcija ir saglabājusies. Bet tagad kolēģus cienājam lielākoties ar gatavu produkciiju – gaviļnieks darbabiedriem nopērk torti un pasūta picu vai suši. Tātad ir mazāk jānopūlas. Tikpat kā neviens no mājām nenes līdzi pašgatavota ēdiena un uzkodu traukus. Tā vairs nav ierasta lieta.
Dārgie lasītāji, kā ar jums – vai joprojām rīkojat bagātīgus mielastus plašam viesu lokam? Vai arī svētkus atzīmējat pieticīgi, tikai kopā ar tuvākajiem? Pastāstiet, lūdzu, komentāros.
Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties ar draugiem sociālajos tīklos!
