Meita salika mantas čemodānā, atstāja naudu uz virtuves galda, pamāja ar roku un aizbrauca. Prom ejot pateica : “Tu teici vajag mazbērnus. Lūk viņi ir”
Vīrietis nav iemesls sevi norakstīt, bet arī tā nevar, – nopūšas Jana
– Kā, tieši tā arī pateica – it kā aizbraukšu uz divām nedēļām? Neprasīja atļauju? Ne painteresējās, kā tu uz visu šo raugies? Vai vispār vari pieskatīt mazmeitu vai nē? – pārsteigta draudzene.
– Tieši tā, salika mantas čemodānā, atstāja naudu uz virtuves galda un pamāja ar roku. Mums tas jau nav pirmo reizi, – krata galvu Jana.
– Bet no kurienes viņai nauda dekrētā?
– No turienes, no tā paša kavaliera, ar kuru viņa aizrāvās uz dienvidiem. Nē, man līdzekļu mazmeitas audzināšanai pietiek, es esmu pensijā, turklāt bijušais znots maksā labus alimentus. Vēl arī jaunais Annas kavalieris acīmredzami nav nabadzīgs, aizveda viņu atpūsties un iedeva naudu meitai, jo pašai Annai, patiesi, nekādu ienākumu nav, – atbild Jana. – Bet jau nav runa par to. Personīgajai dzīvei ir jābūt, taču ne tā, lai bērns aug kā zāle pie mājas.
Janai ir 68 gadi, viņas meitai Annai – 31, mazmeitai pēc diviem mēnešiem paliks 3 gadi. Vai Anna ies strādāt birojā, vai izvēlēsies attālināto variantu (viņai tādi piedāvājumi ir), – tas ir jautājums. Pagaidām, vismaz, doties dzīvot pie sava jaunā vīrieša meita negrasās, viņi tiekas tikai četrus mēnešus. Par to, kas notiks ar Martiņu, ja meita tomēr izlems dzīvot kopā ar šo vīrieti, Jana pat baidās domāt.
Meitu Jana laida pasaulē diezgan vēlu, 37 gadu vecumā, un, kā mēdz teikt, sev. Ar laulību kaut kā nesanāca, kavalieri rindā nestāvēja, bet bērnu ļoti gribējās. Kad Anna piedzima, Janas vecāku jau nebija dzīvo vidū, viņa tika galā viena pati. Tik vien kā draudzene palīdzēja: taču vajag jau reizēm arī iziet bez bērna.
Dzīves jēga sievietei kļuva meita. Par laimi, Anna daudz raižu nesagādāja: labi mācījās, uzvedās pienācīgi, viņas bija ļoti tuvas un kopā gāja pastaigās, uz teātriem, brauca atpūsties. Gandrīz līdz vidusskolas klasēm. Vēlāk, protams, Annai kļuva interesantāk laiku pavadīt ar draudzenēm, un Jana to saprotoši pieņēma. Tāpēc attiecības starp māti un meitu nesabojājās, viņas viena no otras neatsvešinājās.
23 gadu vecumā Anna, saņēmusi augstāko izglītību, nolēma dzīvot kopā ar līgavaini. Pēc gada viņi salaulājās. Dzīvoja īrētā dzīvoklī, tad meitas vīram tika mantojumā dzīvoklis no vecmāmiņas, un viņi pārcēlās uz to divistabu dzīvokli. Strādāja, šķietami, dzīvoja saticīgi. Bet bērnus steigā neradīja.
– Protams, es par plāniem interesējos, – saka Jana. – Man jau pāri 60, es taču vispār varēju nepaspēt mazbērnus ieraudzīt. Dzīve tagad tāda, daudzi mani paziņas aizgājuši jau piecdesmit gadu vecumā un mazliet pāri! Jautāju, interesējos. Un kāpēc ne? Dzīvoklis ir, darbs ir, laulībā viens pie otra jau, var teikt, pieraduši.
– Mamm, kā tik būs, tā uzreiz tev pateiksim, – purpināja meita, znots smīnēja. – Mums gribas arī pašiem padzīvot.
Un viņi dzīvoja. Kā saprata Jana, tas meitai iestājās neplānoti, kaut kas nogāja greizi. Sieviete pieļauj, ka Anna nemaz negribēja. Kā par spīti, mazās Martiņas nākšana pasaulē visu izmainīja. Anna kļuva nervoza, attiecības ar vīru pavisam sabruka, arī ar māti Annai sākās negludumi.
– Vienkārši divi egoisti, pieraduši dzīvot tikai sev, izrādījās, ka nav gatavi tam, ka nu jāvelta uzmanība ne tikai sev un viens otram, – uzskata Jana. – Sāka skaitīt, kurš vairāk ar bērnu nodarbojas, kurš vairāk pa māju dara. Nu un arī tās agrākās brīvības vairs nebija.
Kad Martai bija pusotrs gads, Anna pieņēma lēmumu šķirties. Atgriezās kopā ar meitu pie Janas. Tā bija pensijā, pārdzīvoja, bet nolēma: izaudzināsim, galu galā viņa taču pati meitu audzināja viena, vai tad viņas abas ar Annu netiks galā? Drīz kļuva skaidrs, ka arī finansiāli viņām pietiek. Bijušais znots par bērnu rūpējās vismaz maksājumu ziņā – bijušajai sievai un meitai. Redzēties ar Martu viņš nāca reti, daudz strādāja, bet tomēr.
Un gandrīz uzreiz Jana sāka ievērot, ka Anna it kā pat smagi panes visu. Nepārtraukti sēdēja telefonā, kādās sarakstēs. Pie katras iespējas steidza uz tikšanos ar draudzenēm vai kavalieriem. Jā, Marta mājās nebija viena, viņa bija paēdināta, vecmāmiņa viņu izveda pastaigāties, lasīja grāmatas, spēlējās, pieskatīja. Bet arī tā nevar.
Lasi vēl: Līgavainis devās iznest atkritumus un pazuda, sešus mēnešus vēlāk pie durvīm atskanēja zvans…
– Pārnāk pēc pusnakts, pēc tusiņiem ar “draudzenēm” guļ līdz pusdienlaikam, pēc tam līdz vakaram tikai knapi kustas, vakarā iebāž degunu telefonā un viss, – stāsta Jana. – Vai tas ir normāli? Marta pie viņas tiecas, bet meitai viena atbilde: “Martiņ, netraucē, ej paspēlējies ar vecmāmiņu.”
Īpaši Annas uzvedība mainījās, kad viņai parādījās jauns vīrietis. Viņa sāka pazust no mājām pat uz vairākām dienām, piemēram, brīvdienās. Pat nejautāja, kā jūtas mamma, vai viņa var palikt ar mazmeitu, kādi viņai vispār ir plāni. Naudu ielika vai pārskaitīja uz mātes karti, somu ar mantām sapakoja, uzlika grimu un aizlaidās.
Lasi vēl: Ko darīt, lai aizgājējs varētu aiziet mierīgi – kas noteikti nav pieļaujams un ko drīkst likt līdzi
– Anna, kātu tā? – kādu reizi neizturēja Jana. – Vai tad es pati tā rīkojos? Es saprotu, ka tu gribi iekārtot personīgo dzīvi, bet nevar taču tik bieži iet prom!
– Opā. Kādas runas sākās? Kas tad mani, atceros, pierunāja? Ka mazbērnus nesagaidīs? Nu, lūk tev mazbērns, lai gan nemaz īpaši to negribēju. Lūdzi? Saņem!
Un tagad – nolika faktu priekšā, ka divas nedēļas viņas nebūs. Nē, pagaidām Janai nav grūti, bet tirda kaut kas cits. Un Marta pirms miega vienmēr jautā: “Kad es pamodīšos, vai viņa būs?” Ko atbildēt un kā būt?
Par to, lai atdotu tēvam, runas nav. Turklāt viņam arī īsti nav vajadzības. Naudas pietiek. Bet kas būs ar Martu, ja Janas vairs nebūs? Bailīgi domāt. Tāda tā dzīve.
