Gaisma pēdējā mājā nomaļā stāvā nav nodzisusi jau, jādomā, kopš pašas pavasara. Tā deg gan lietainā pusnaktī, gan miglainā rītausmā — blāva, it kā logā būtu iestrēdzis dzeltenīgs mēness
Šī māja piederēja tantei Ausmai, un šī gaisma bija vienīgais, ko pēdējos gados par viņu zinājām. Bet tagad tās dēļ mūsu ielā sāka iesakņoties bailes. Ne tās, kas no garnadžiem vai ugunsgrēka, bet klusas, slīdošas, kas lika naktīs ciešāk aizvērt aizkarus.
Es atceros viņu pavisam citādu. Ne kā vientuļnieci, kuras māju apiet ar līkumu, bet kā veiklu, sirsnīgu vecenīti ar košām, zvirbulim līdzīgām acīm, kurās dejoja dzirkstiņas. Viņa cepa pasaulē gardāko maizi un zināja tūkstoš pasaku — ne no grāmatām, bet pašas, ciema: par meža gariem, ūdensvīriem un vecā ciema noslēpumiem. Man patika skriet ciemos pie viņas. Viņas mājā smaržoja pēc kaltētām tējām un siltas mīklas, bet uz palodzes vienmēr snauda milzīgs ruds kaķis.
Viss izmainījās pirms pieciem gadiem, kad aizgāja viņas vienīgais dēls Uldis. Viņš bija aizbraucis uz pilsētu strādāt, bet pārgalvībā nolēma pārpeldēt upi palu laikā. Kopš tā brīža Ausma it kā aizgāja līdz ar viņu. Viņa aizslēdza vārtiņus, pārstāja iet pat uz veikalu, un tikai viņas ēna dažkārt paspīdēja aiz aizkariem. Rudais kaķis kaut kur nozuda. Bet viņas logos iemājojās tā pati gaisma.
Sākumā mēs tikai tenkojām, jo neko nezinājām. Runājām, ka vecenīte baidās no tumsas. Vai naktīm cauri lasa grāmatas. Žēlojām viņu, nopūtāmies — un viss. Dīvainības sākās apmēram pirms pusgada. Klusi, nemanāmi, kā pirmā pelējuma pavediena parādīšanās stūrī.
Vispirms to ievēroja kaimiņš Modris, skaļš, jautrs vīrs ar smaidu līdz ausīm. Vienu rītu viņš teica sievai, ka tā «smaida kaut kā ne savēji». Sieva atmeta ar roku — nu ko tu izdomāsi. Bet pēc pāris dienām arī es, satiekot viņu pie akas, aizķēros skatienā aiz viņas smaida. Agrāk viņa smaidīja plaši, atklāti, mazliet saraucot degunu. Bet tagad viņas lūpas stiepās pieklājīgā, pavisam svešā līnijā, bet acis palika nopietnas. It kā smaidu viņai kāds būtu pielīmējis.
Pēc tam problēmas piemeklēja pastnieci. Viņai bija paradums smieklīgi saknieba apakšlūpu. Šī viņas iezīme bija neatņemama sastāvdaļa. Un pēkšņi tā pazuda. Ciema iedzīvotājus lēnām sāka apvīt lipīgas, neizskaidrojamas problēmas. Cilvēki sāka ielūkoties cits citā, savos vīros, sievās, meklējot aizvietojumu.
Tas nebija nekas acīmredzams. Vienkārši no sejām, kā no veca auduma, izkrita mazi, bet svarīgi diegi. Pazuda pazīstama bedrīte vaigā, izzuda viltīgais šķībs acu skatiens, iztvaikoja ierastā rievu līnija uz uzacīm. Sejas palika tās pašas, bet kļuva… atšķaidītas. It kā prasmīgs gleznotājs būtu ņēmis portretu un ar dzēšgumiju izdzēsis dažus pašus galvenos vilcienus, kuru dēļ tas zaudēja savu būtību.
Cilvēki skatījās spogulī un līdz galam nepazina sevi. Viņi redzēja savu atspulgu, bet juta, ka tas melo. Bailes atrada savu zibensnovedēju. Aizvien biežāk satrauktie skatieni vērsās uz pēdējo māju nomaļā vietā. Uz māju, kurā gaisma nekad nenodzisa. Visdrosmīgākais no mūsu puišiem, Jānis traktorists, paņēmis drosmei, nolēma naktī pieiet pie viņas loga. Viņš atgriezās balts kā palags, žagojoties un drebēdams.
— Viņa tur… sēž, — viņš izstāstīja vīriem, kas viņu ielenca. — Pie galda. Un nešuj, nelasa… Viņa… Viņa sejas zīmē, krāso, taisa.
Neviens Vaskam neticēja. Nodomāja, ka tas par daudz paņēmis, ieraudzījis ne to. Bet viņa vārdi iekrīt zemē kā sēkla.
Mans personīgais murgs sākās, kad to ievēroju tēvā. Viņam bija paradums — kad klausījās kaut ko svarīgu, viņš nedaudz šķieba galvu un domīgi berzēja pieri starp uzacīm. Tas bija viņa žests. Mana tēva žests. Tajā bija visa viņa gudrība, mierīgums, drošums. Un reiz, kad stāstīju viņam par savām problēmām, viņš vienkārši sēdēja un skatījās tieši manī ar tukšu, vienaldzīgu pieri. Žests bija pazudis. Un tajā brīdī es sajutu, kā starp mani un visdārgāko cilvēku ievilkās plāna ledaina plaisa.
Tajā pašā naktī es devos pie bābas Ausmas mājas
Es pielavījos gar svešu dārzu, piesēdos aiz veca, izžuvuša ābeles stumbra, kas auga tieši pretī viņas logiem. Aizkari nebija cieši aizvilkti, un spraugā man viss bija redzams. Jānis nebija samelojis.
Ausma sēdēja pie liela koka galda. Mugura taisna kā nūja. Blāvs lampas gaismas stars krita uz viņas sirmo galvu un uz to, kas gulēja priekšā. Tie nebija āboli. Ne arī tējas.
Starp diviem mietiem bija izvilkta virve, kā sēņu žāvēšanai, un uz tās karājās tās. Sejas. Precīzāk, ne pilnīgi sejas, bet to fragmenti. Tie bija no koka vai drīzāk bieza papīra. Tie līdzinājās tievam, caurspīdīgam nospiedumam līdzīgām plēksnēm, kas austas no blāvas gaismas, zirnekļu tīkliem. Tur karājās plašs, jautrs Modra smaids. Blakus — sakniebtā pastnieces attēls. Bet mazliet tālāk ar šausmām atpazinu tēva domīgo grumbiņu starp uzacīm.
Tās karājās, viegli šūpojoties, un mirdzēja ar savu vājo, zagto gaismu. Bet Ausma strādāja. Viņas rokās bija gara dzija. Viņa paņēma vienu no šiem gabaliņiem un uzmanīgi, rūpīgiem dūrieniem piešuva to pie cita, lielāka gabala, kas gulēja uz galda. Viņa radīja mozaīku. Viņa šuva sev masku.
Es skatījos un pēkšņi sapratu, ka pati Ausma sēž pret mani sāniski, bet es neredzu viņas seju. Tā bija paslēpta ēnā, bet šajā ēnā bija kaut kas neparasts, kāda gluda tukšuma virsma. Es neizturēju un aizbēgu. Tagad es zināju. Zināju, kāpēc viņa neguļ. Zināju, kur pazūd mūsu smaidi, mūsu dusmīgie skati. Bet es nezināju, kāpēc. Tas likās pēc kaut kādas filmas.
Nākamajā dienā es saņēmos ienākt viņas mājā. Izdomāju ieganstu — atnesu krūku piena, it kā no mātes. Es ilgi klauvēju pie durvīm. Beidzot aiz tām atskanēja vilkšanas soļi. Atslēga nokrakšķēja.
Durvis pavērās plaukstas platumā. Spraugā ieraudzīju viņu.
— Ko tev?
— Pienu jums Ausmas tant atnesu, — es nomurmināju, sniegdama krūku.
Durvis pavērās vēl mazliet. Viņa izstiepa roku. Un es ieraudzīju daļu viņas vaiga. Tas bija gluds. Neticami gluds. Viņa paņēma pienu un aizvēra durvis.
Es sapratu, ka man jāuzzina patiesība. Tajā pašā naktī es atgriezos. Logs sētas telpā padevās viegli. Māju piepildīja bieza putekļu un atdzisuša vaska smarža.
Viņa bija istabā, sēdēja pie saviem rokdarbiem, ar muguru pret mani. Taisna un nekustīga kā stabs. Viss viņas esamības smagums bija tur, uz galda. Apkārtējā pasaule viņai nepastāvēja. Es uz pirkstgaliem aizlavījos līdz otrai istabai. Un ieraudzīju to, ko meklēju. Stūrī, ar lupatu apsegtu, stāvēja veca kumode. Es uzmanīgi noņēmu pārklāju.
Spogulis bija saplīsis. Tas bija tīkls no plaisām, bet centrā trūka liela gabala. Es ieskatījos tajā. Lauskās atspoguļojās istaba, mana izbiedētā figūra… un tante Ausma. Es redzēju viņas seju atspulgā.
Tā bija tukša. Beztēlaina, izplūdusi kā bilde, no kuras seja izdzēsta. Un šai virsmai viņa, skatīdamās spogulī, mēģināja “pielaikot” sev sašūto masku. Viņa mēģināja salikt sev seju, lai spogulī redzētu kaut ko. Blakus kumodei, uz plauktiņa, gulēja veca lādīte. Tajā atradu kaudzīti viņas dēla, Ulda, iedzeltenu vēstuļu un mazu piezīmju grāmatiņu.
Lapoju to — un visu sapratu. Tā bija viņas dienasgrāmata. Pēc dēla aiziešanas viņa apmaldījās no sērām. Vecās grāmatās atradusi kādu tumšu ciema rituālu — kā izsaukt garu, lai tas atnāktu spogulī, lai pēdējo reizi redzētu viņa seju. Viņa saskaņā ar rituālu saplēsusi spoguli. Bet kaut kas bija nogājis greizi.
«Viņš neatnāca, — viņa rakstīja. — Tā vietā no spoguļa iepūta aukstums, un mana paša seja… tā sāka pazust. Sākumā lēnām, kā veca fotogrāfija saulē. Gadiem vēl varēju atšķirt savas vaibstus, bet šopavasar migla kļuva biezāka. Tagad es lauskās redzu tikai gludu pleķi. Drīz no manis nekas nepaliks. Es vairs neatceros, kā izskatījos.» Viņa to visu bija rakstījusi un tam visam ticējusi. Patiesi ticējusi.
Saplaisājušais spogulis bija atņēmis viņai pašas seju. Bet tā tikai viņai likās. Patiesībā viss bija kārtībā, es redzēju, ka tās ir tikai viņas iedomas. Un tagad viņa mēģināja noturēt sevi, aizlāpīt savu tukšumu ar svešiem atspulgiem, svešām dzīvēm. Viņa nebija slikta. Viņa bija bezgala nelaimīga, grimstoša sieviete, kas ķērās pie salmiņa — pie mūsu “sejām”.
Es sapratu, ka viņu nevar uzvarēt. Viņai var tikai palīdzēt
Nākamajā dienā es atkal atnācu pie viņas. Šoreiz neklauvēju. Atradu zem lieveņa vecu atslēgu un atslēdzu durvis.
Viņa sēdēja tajā pašā vietā. Dzirdot mani, lēni pagrieza savu galvu manā virzienā.
— Ej prom, — čukstēja viņas balss.
Bet es neaizgāju. Es piegāju pie galda un noliku viņas priekšā priekšmetu, ko paņēmu no lādītes. Mazītiņu, izbalējušu fotogrāfiju. Tajā jauna, smaidīga Ausma apskāva garu, neveiklu puisēnu — Savu Uldi.
— Te ir jūsu seja, — es sacīju klusi. — Ne uz virves. Bet šeit.
Viņa nekustējās.
— Tā esat jūs, kad bijāt laimīga. Un te ir jūsu dēls. Jūs viņus neesat aizmirsusi. Viņi ir jūsos. Jums nevajag svešus.
Viņa lēnām nolieca savu tukšo galvu pie fotogrāfijas. Un tajā brīdī gaismas gabaliņi, kas karājās uz virves, sāka dzist. Viņas iztēlē protams. Tie mirgoja un cits pēc cita izzuda gaisā kā dūmi. Man šķita, ka gaisu piepildīja klusa, gandrīz nesadzirdama čukstēšana, it kā apmaldījušies smaidi, skatieni atrastu ceļu mājup cauri nakts tumsai.
Es piegāju pie saplaisājušā spoguļa.
— Rituāls nav spogulī, — teicu, pati nezinot, no kurienes šie vārdi nāk. — Tas ir jūsu sērās. Jūs gribējāt viņu redzēt, bet pazaudējāt sevi. Atlaidiet viņu. Un atgriezieties.
Viņa pacēla galvu. Viņa izstiepa roku un pieskārās savai sejai fotogrāfijā.
— Piedod man, Uldīt, — viņa nočukstēja. —
Viņai tikai vajadzēja tikai kādu, kas viņai palīdz. Parāda ceļu atpakaļ.
