Andrejs bija apsēdies pie loga un vēroja, kā debesīs slīdēja pelēcīgi mākoņi. Viņa prātā atkal un atkal atgriezās tā diena. Viņš sēdēja pie loga, bet telefons neatbildēja
Visi zvani palika bez atbildes. «Abonenta numurs nav sasniedzams», — auksti atkārtoja automātiskā balss. Bet laiks turpināja ritēt, un klusums kļuva arvien smagāks. Andrejs piegāja pie datora, tomēr vairs nespēja sakoncentrēties darbam. Skaitļi saplūda vienā neskaidrā miglā. Atkal un atkal galvā ieskanējās viņas balss: «Gribēju tikai pajautāt, kā tev sokas…»
Viņš uzrakstīja īsziņu, bet ekrānā parādījās tikai pelēks ķeksītis. Tā sākās viņa nebeidzamās gaidīšanas dienas. Mārtiņš ienāca pie drauga Jāņa, kurš dzīvoja kaimiņos nodaļā.
— Tu izskaties tumšāks par negaisa mākoni, — Jānis noteica, uzlejot tēju. — Kas noticis?
— Nezinu, — smagi nopūtās Mārtiņš un apsēdās. — Tēvs nezvana. Pats mēģināju — neatbild.
— Varbūt viņš kaut kur aizbraucis? — draugs ieminējās. — Vasara taču, cilvēki dodas gan uz vasarnīcām, gan sanatorijām.
— Iespējams… — nedroši pamāja Mārtiņš. — Tikai viņš parasti brīdina.
— Brauc pie viņa pats, ko vilcināties, — ieteica Jānis.
— Droši vien viss ir kārtībā, — Mārtiņš ar roku atmeta. — Es laikam pats uzvelkos.
Viņš centās saglabāt mieru. Atmiņās tēvs parādījās vecajā krēslā, stāstot par saviem balkona ziediem vai jaunāko izlasīto grāmatu. Un tas pēdējais zvans… Viņš piepeši saprata, ka nespēj atgriezties darbā. Atskaitēs cipari saplūda vienā pelēcīgā masā. Galvā no jauna atskanēja tēva balss: «Gribēju tikai pajautāt, kā tev klājas…»
Mārtiņš atstūma krēslu, paņēma telefonu un vēlreiz sastādīja numuru.
— Hallo! — viņš gandrīz lūdzoši iesaucās. — Tēti, pacel! Bet atkal tikai tā pati aukstā frāze: «Abonents pašreiz nav pieejams…»
Viņš aizsedza seju ar rokām. Nemiers pārauga patiesās bailēs.
— Pietiek vilkt garumā, — viņš noteica pats sev. — Braukšu. Šodien.
Viņš atvēra kalendāru datorā un uzrakstīja pieteikumu atvaļinājumam par saviem līdzekļiem. Kolēģi pārsteigumā uzlūkoja viņu — Mārtiņš nekad nebija ņēmis brīvdienas pēkšņi. Bet viņam bija vienalga. Darbs var pagaidīt. Viņš saprata vienu: lai kas nebūtu noticis, tēvs ir jāredz.
Un šoreiz ne caur telefonu.
2. nodaļa
— Tēti! Tu esi mājās? — Mārtiņš iesaucās, tikko sperot soli dzīvoklī. Atbildē valdīja klusums. Ne jau ierastais, bet svešs, dobjš klusums.
— Tēti, tas es! — viņš atkal sauca, soļojot tālāk pa gaiteni.
Viņš apstājās un klausījās. Nebija ne skaņas — ne soļu, ne avīzes čaboņas, ne televizora trokšņa, kuru tēvs bieži neatstāja izslēgtu pat naktī.
Ieejot viesistabā, viņš ieraudzīja visu ierastajās vietās, tomēr telpā virmoja tukšuma sajūta. Uz plaukta pie televizora krājās putekļi, uz galda stāvēja nemazgāta krūze, bet uz dīvāna pleds bija aizmests pavirši. Izskatījās, it kā tēvs tikai uz mirkli izgājis un tūlīt atgriezīsies… bet kaut kur dziļi iekšā balss čukstēja — nē, neatnāks.
— Tēti… — Mārtiņš klusi nočukstēja.
Viņš steigšus pārbaudīja dzīvokli — virtuvē, vannas istabā, pat uz balkona, it kā cerēdams atrast tēvu tur. Bet no istabas uz istabu viņu sagaidīja vienīgi tukšums.
«Varbūt viņš devies uz pastu? Vai kas noticis ceļā?» — domas haotiski virpuļoja. Guļamistabā viņš apstājās. Uz naktsgaldiņa gulēja tēva vecais telefons. Mārtiņš to ieslēdza. Ierīce iečirkstējās, un ekrānā parādījās pēdējā īsziņa:
«Aizņemts, piezvanīšu.»
Viņu pāršalca kā zibens. Viņš uzreiz atcerējās to dienu. Sēdēja sapulcē, mehāniski atsūtīja tēvam šo frāzi un drīz vien aizmirsis. Toreiz tas šķita sīkums. Bet tagad… tagad tie vārdi bija kā spriedums.
— Tēti… — Mārtiņš apsēdās uz gultas malas. — Kāpēc toreiz nepiezvanīju atpakaļ? Kāpēc visu laiku ticēju, ka būs vēl laiks?
Viņš izskatīja tēva ziņas. Dažas īsas rindas: «Kā tev klājas?», «Piezvani, kad vari», «Pietrūksti». Tad viņš ievēroja mapi «Melnraksti». Tur bija tikai viens, nepabeigts teksts. Atverot to, uz ekrāna parādījās vārdi:
«Vienkārši gribēju pajautāt, kā tev klājas…» Tikai tik. Bez punkta galā. It kā rakstījis un pēkšņi apstājies.
Mārtiņš nometa telefonu uz galdiņa, un acu priekšā uzvirmoja bērnības ainas: tēvs tur viņu aiz rokas pirmajā skolas dienā, abi kopā labo velosipēdu, smejas par kādu sīkumu. Atmiņas nāca viļņiem, viens pēc otra.
— Es biju tāds…, — viņš klusi iečukstēja. — Vienmēr atradu attaisnojumus… darbs, sapulces… Bet viņš tikai vēlējās parunāt.
Tajā brīdī Mārtiņš saprata: vecā dzīve vairs neatgriezīsies. Viss, kas iepriekš šķita pašsaprotams vai pat kaitinošs — zvani, sarunas, jautājumi «Kā tev klājas?» — izrādījās pats vērtīgākais.
Viņš uzlūkoja veco telefonu un sajuta, kā iekšienē kaut kas galīgi sabrūk.
— Piedod man, tēti… — vārdi izskanēja tukšajā istabā, un klusums tos atbalsoja. Mārtiņš sēdēja nekustīgs, nespēdams piecelties. Viņa galvā skanēja viena vienīga doma: pietika tikai pacelt klausuli un pateikt dažus vienkāršus vārdus. Bet tagad — jau par vēlu.
3. nodaļa
Dzīvoklī vienīgā skaņa bija Mārtiņa elpa. Viņš sēdēja nekustīgs, līdz pēkšņi gaitenī atskanēja troksnis. Durvju zvans. Viņš piecēlās. Varbūt tēvs? Varbūt viņš vienkārši bija kaut kur aizgājis un tagad pārnācis? Mārtiņš metās pie durvīm. Taču, tās atverot, viņš ieraudzīja kaimiņieni — sirmu, vecu sievieti no blakus dzīvokļa.
— Mārtiņ, — viņa klusi sacīja, — tu droši vien meklē tēvu?
Viņas sejā bija sirsnīga līdzjūtība.
— Jā… jūs viņu neesat redzējusi? — viņš steigšus vaicāja.
Sieviete nopūtās.
— Redzēju, kā viņu aizveda. Pirms nedēļas.
— Un kur viņš ir?
— Nezinu, mīļais, — kaimiņiene nolaida skatienu. — Tev pašam jānoskaidro. Es tikai redzēju, kā viņu veda prom.
Viņš pateicās, nesakarīgi kaut ko nomurmināja un aizvēra durvis. Kāpēc neviens nepiezvanīja? Kāpēc viņam nepateica? Viņš steigšus paķēra somu, telefonu un devās ārā no dzīvokļa. Kāpņu telpā soļi atskanēja pārāk skaļi, kā bungas.
Mārtiņš nespēja apklusināt domas:
«Ja es būtu atbraucis agrāk… Ja atbildētu uz viņa zvaniem… Ja atlicinātu laiku un būtu vienkārši atnācis…»
— Man vajag zināt, kur atrodas mans tēvs. Viņu nesen atveda… — Jānis Bērziņš.
Sieviete aiz letes, ieradusi būt vienaldzīga, ieraugot Mārtiņa acis, kļuva nopietnāka.
— Lūdzu, uzgaidiet, — viņa sacīja, šķirstot dokumentus.
Pagāja minūte, kas šķita kā vesela mūžība, līdz viņa pacēla skatienu.
— Jūsu tēvs atradās pie mums, bet… — viņa brīdi vilcinājās. — Viņš aizgāja trīs dienas atpakaļ.
— Kā — “aizgāja”? — Mārtiņš nesaprata.
— Mēs darījām visu iespējamo, bet… — viņa klusi teica.
Pasaule ap viņu sāka griezties. Grīda it kā pazuda no zem kājām.
— Nē… tas nevar būt… — viņš iečukstēja, bet māsa tikai līdzjūtīgi raudzījās.
Mārtiņš izgāja ārā. Viss bija galā. Nebūs vairs iespējas piezvanīt. Nebūs iespējas pateikt «piedod». Nebūs iespējas izstāstīt, cik ļoti viņš mīl savu tēvu. Un tagad klusums bija viņa vienīgais sarunu biedrs.
4. nodaļa
Mārtiņš ilgi sēdēja uz soliņa, līdz saulriets sāka krāsot debesis. Galvā nepārtraukti skanēja viena doma: jādodas uz tēva dzīvokli. Tur vēl bija viss — viņa elpa, viņa pieskāriens, viņa dzīves pēdas.
Atgriezies dzīvoklī, Mārtiņš sajuta dīvainu sajaukumu — tukšumu un vienlaikus smagnēju klātbūtni. Viņš piesēdās pie galda un sāka kārtot papīrus. Tur bija dažādas piezīmes ar nelieliem, nedaudz šķībiem burtiem: atgādinājumi, telefona numuri, dārza plāni ar piezīmēm par tomātiem un gurķiem. Tas viss bija tik ikdienišķs, bet tagad šķita kā svētums. Atvilktnē viņš atrada aploksni ar uzrakstu: «Mārtiņam».
Brīdi viņš tikai skatījās uz pelēcīgo papīru, nespēdams to atvērt. Tad uzmanīgi pārrāva malas un izvilka pāris lapas — tēva rokraksts.
«Dēls, ja tu lasi šo vēstuli, tad, iespējams, es vairs neesmu tev līdzās. Negribu tevi sarūgtināt, bet jau sen jutu, ka veselība mani pieviļ. Ne vienmēr saņēmos tev par to stāstīt — negribēju, lai tu raizējies.
Gribu pateikt vienu: es lepojos ar tevi. Vienmēr. Pat tad, kad tu kavējies darbā un neatbildēji uz maniem zvaniem, es zināju — tu dari svarīgas lietas. Un es priecājos, ka tev izdodas.
Ja reizēm šķita, ka es tevi traucēju ar saviem zvaniem vai jautājumiem, piedod. Man ļoti pietrūka mūsu sarunu. Tu esi viss, kas man bija, un es vēlējos dzirdēt tavu balsi. Neatliec dzīvi uz rītdienu, dēls. Rīt var arī nepienākt. Dzīvo tā, lai katru dienu vari pateikt — es mīlēju, es pateicu, es biju klāt.
Tavs tēvs.»
Viņš saprata: tēvs viņam piedevis jau sen. Bet pats sev Mārtiņš vēl nebija piedevis.
