Aplūkojot bildi, šķiet neticami — tik skaista vasarnīca! Un grūti iedomāties, ka pirms dažiem gadiem šī mājiņa bija pavisam citā stāvoklī.
Tā bruka teju vai acu priekšā: logi bez stikliem, grīda satrupējusi… Vecie īpašnieki jau sen bija pametuši gan pagalmu, gan pašu māju. Laiks darīja savu — bez rūpēm namiņš ātri pārvērtās graustā.
Varēja šķist, ka mājiņas liktenis ir viens — nojaukšana. Maz ticams, ka kāds, iegādājoties šādu nolaistu īpašumu, būtu centies saglabāt veco būvi. Parasti šādus namiņus nojauc bez liekām pārdomām un to vietā ceļ jaunus. Reizēm, labākajā gadījumā, uzstāda pagaidu būdiņu.
Šai mājai bija laime nonākt labās rokās — to nopirka dizainere Anna Ērmane. Viņas iecere bija piešķirt vecajai ēkai otro elpu un pārvērst to par mājīgu, harmonisku vidi.
Gribas zināt, kas no tā visa iznāca? Pirms skatāmies uz pārvērtībām, aplūkosim, kā mājiņa izskatījās vēl pirms remonta.
Pagalms bija aizaugis ar nezālēm un krūmiem, bet pamesto māju bija apsēduši svešinieki. Grūti noticēt, ka Anna spēja saskatīt potenciālu šādā vietā — tas liecina par profesionāla dizainera aci.
Mājas iekšējais stāvoklis arī nebija iepriecinošs — drīzāk pat bēdīgs.
Daži fakti par īpašumu: mājas platība bija 76 m², un tā tika uzcelta 70. gados. Pagalmā atradās arī trīs saimniecības ēkas, no kurām viena vēlāk tika pārbūvēta par mazu viesu māju. Pie mājas auga vecs ābeļdārzs, kas ar laiku bija sācis savvaļoties.
“Pēc nekustamo īpašumu aģentu teiktā, vērtību šeit veidoja tikai zeme un koki,” atceras Anna Ērmane. “Bet māja? To vajadzēja nojaukt. Es gan jau no paša sākuma zināju: to var izremontēt, pārkrāsot, atjaunot — un tā atkal kļūs citāda.”
Pirmajā stāvā Anna iekārtoja virtuvi, ēdamistabu, viesistabu un vannasistabu. Īpašu vietu ieņēma veco laiku krāsns, kuru viņa izvēlējās nevis nojaukt, bet gan atjaunot.
Otrajā stāvā ierīkotas divas pavisam nelielas guļamistabas.
Tāds izskatās nams pēc atjaunošanas darbiem.
Vecie logi palika savās vietās — gan autentiskuma dēļ, gan arī praktisku apsvērumu vadīti (šādus logu rāmjus ir ļoti grūti atrast pat pēc pasūtījuma).
Arī mājas kopējais izskats mainījies līdz nepazīšanai. Agrāk tā bija drūma, nolaista būve, bet tagad — saulains koka namiņš košā dzeltenā krāsā. Šis siltuma un prieka pilnais tonis lieliski sader ar dārza zaļumu un zilajām debesīm.
Pašlaik šī mājiņa ir kļuvusi par mājīgu lauku atpūtas vietu. Te var gan kopt dobes, gan vākt dārzeņus svaigam salātam, gan baudīt mieru šūpuļtīklā ar grāmatu, vai arī nesteidzoties nodarboties ar rokdarbiem.
Aplūkosim, kā izskatās iekšpusē. Šobrīd mājā jūtama omulīga un harmoniska gaisotne: interjers izveidots pārdomāti, un katrs priekšmets ieņem savu vietu.
Mēbeles Anna vāca pa drusciņai — no krēsliem līdz pat kumodēm. Meklēja tās sludinājumos, viņa īpaši meklēja pieejamus, bet kvalitatīvus priekšmetus un pēc tam tos atjaunoja savām rokām.
“Vienmēr esmu sapņojusi veciem namiņiem piešķirt jaunu elpu — pārvērst tos mājīgos un īpašos. Kaut ko vieglu, ātru, citādu nekā mani lielie monumentālie projekti,” stāstīja Anna vienā no intervijām.
Veco krāsni izdevās atjaunot — tagad mājā ir silti visu gadu. Ir arī visas ērtības: tualete, duša, siltais ūdens. Dzīvot var pat ziemā!
Virtuve aprīkota ar modernu tehniku — te ir gan cepeškrāsns, gan trauku mazgājamā mašīna.
Interjera rozīnīte — kolibri motīva tapetes. Lai gan tās nebija viegli atrast, Anna pasūtīja tās tiešsaistē. Viņa arī izmantoja vienu fragments oriģinālā veidā: ielika vecā rāmī, pārvēršot to par dekoratīvu akcentu.
Bērnu istabā pa logu paveras skats uz ābeļdārzu, bet otrajā guļamistabā, neskatoties uz telpas kompaktumu, izdevās ievietot pilnvērtīgu divguļamo gultu.
Bet īstā mājas pērle ir vannas istaba.
Neraugoties uz to, ka šī ir vien vasarnīca, komforta ziņā tā līdzinās labam viesnīcas numuram. Plaša vanna, senlaicīga kumode, kas nokrāsota zaļā tonī, viegli plīvojoši aizkari un koka paneļi piešķir telpai īpašu mājīgumu.
Ērtības kā īstā mājā: karstais un aukstais ūdens, septiķis un pat katlu telpa ar sūkni, kas ūdeni ņem no dziļas akas.
Grūtākais bija uzminēt pareizo aizkara stieņa garumu virs vannas,” smaidot atceras Anna. “Un piemērota aizkara izvēle — gan izmērs, gan kvalitāte — patiesi nebija viegls uzdevums.
Uz sienām redzami dažādi mākslas darbi. Daži — pašas Annas meitas veikums, kā šis viņas rokas zīmējums. Citi — no mazpazīstamiem māksliniekiem, kuru talantu Anna atbalsta, pērkot viņu darbus. Un vēl dažas gleznas — dāvanas no kolēģiem.
Ar šo foto mūsu mājas ceļojums noslēdzas. Man tas tik ļoti iepatikās, ka uzliku to par telefona ekrāna fonu. Atzīstat taču — atmosfēra lieliska!
Ko domājat jūs — vai šī māja jums šķiet pievilcīga? Jāpiebilst, ka Anna restaurējusi arī vēl vienu vasarnīcu, kas atrodas tikai 20 minūšu attālumā. Arī tur rezultāts iznācis ļoti mājīgs.
