Reizēm šķiet, ka spēcīgākās jūtas var iznīcināt nevis nodevība vai strīdi, bet gan ikdienas dzīves klusās, neatlaidīgās čukstus. Tieši tas notika manā stāstā.
Mēs satikāmies kopīgas draudzenes dačā, un viņas šarms, lipīgie smiekli un vieglā saruna mani apbūra – cilvēku, kurš pēc septiņiem vientulības gadiem bija pieradis pie savas mājas stingrās kārtības un klusuma.
Šķietami nobriedušas un pieredzējušas, mēs ātri sākām satikties un drīz vien nolēmām dalīties kopīgā dzīvē. Tomēr idille neturpinājās ilgi. Pēc tikai sešiem mēnešiem es jau krāmēju savas mantas. Iemesls nebija jūtu trūkums, bet gan trīs šķietami nenozīmīgi ieradumi, kas radīja nepārvaramu barjeru, raksta dzena kanāla “A Psychologist Speaks” autore.
Nesaskaņu izraisītāji: ikdienas disonanses hronikas
Pirmais piliens, kas nodzēra akmeni, bija pastāvīgi ieslēgtais televizors. Tas bija kļuvis par fona troksni no brīža, kad viņa ievācās. Atceros, ka reiz piesardzīgi ieteicu: “Varbūt mēs dažreiz varētu iztikt bez tā?” Vienīgā atbilde, ko saņēmu, bija patiess apjukums: “Kas tevi aptur?” Viņai tas bija veids, kā cīnīties ar vientulību, bet man tas bija pastāvīgas maņu pārslodzes avots, kas burtiski sagādāja galvassāpes.
Nākamā problēma bija viņas uzglabāšanas sistēma. Kā radošs cilvēks es augstu vērtēju kārtību un tīras virsmas virtuvē. Tomēr viņa radīja veselas “slēptuves” — burkas, maisiņus un dažreiz pat vecas pārslas zāļu kastītē, kas paslēptas aiz sāls paciņām. Kad es jautāju, viņa atbildēja: “Lai tas stāv tur, tev tas būs vajadzīgs.” Šie krājumi būtībā pārvērta kopīgo telpu par viņas personīgo pieliekamo, kas man kļuva par simbolu viņas noraidījumam pret maniem noteikumiem.
Visbeidzot, mūsu dzīvesveids mūs šķīra. Kā rīta cilvēks, es loloju rīta klusumu un vakara mieru. Viņa bija naktsputns un sāka tīrīt vai mazgāt veļu vēlu vakarā. Pastāvīgā miega un nomoda ciklu neatbilstība noveda pie hroniska noguruma. Likās, ka mēs dzīvojam paralēlas dzīves, bet ne kopā.
Patiesības brīdis un gūtās mācības
Apzināšanās pienāca pēkšņi, nakts vidū, kad pamodos no kārtējās skapja pārkārtošanas skaņām. Guļot tumsā, es skaidri sapratu, ka šī ir mana nākotnes realitāte. Mūsu ikdienas disonanse izrādījās spēcīgāka par mūsu mīlestību. Šķiršanās bija klusa, bez strīdiem – mēs abi sapratām, ka esam izsmēluši visus kompromisa ceļus.
Vai tā bija mana vaina? Protams, sākumā vainas apziņa bija mana pastāvīgā pavadone. Tomēr vēlāk es sapratu: tu nevari piespiest sevi mīlēt haosu, ja tava dziļākā vajadzība ir kārtība. Šī pieredze man iemācīja vissvarīgāko – godīgumu pret sevi un savu partneri. Nelielas ikdienas domstarpības, tāpat kā ūdens, var nodildināt spēcīgāko attiecību akmeni. Nākamreiz es neklusēšu par to, kas man ir svarīgs, jo tieši paradumu un vērtību sakritība padara mazas lietas nepamanāmas un dzīvi kopā patiesi kopīgu.
